Straujie un apdullinošie Islāma valsts panākumi sākās 2014. gadā. Taču tos nodrošināja vairāki notikumi, pasākumi un stratēģiski lēmumi vēl 2012. un 2013. gadā. Lai gan plašsaziņas līdzekļos izskatījās, ka Islāma valsts panākumi ir nākuši gluži kā zibens no skaidrām debesīm, šāds situācijas atspoguļojums nebija precīzs.
Visupirms jāņem vērā pilsoņu karš Sīrijā.[i] Jau kopš nemieru sākuma gan rietumvalstis, gan sunnītu monarhijas nepagurstot meklēja veidus, kā panākt Asada varas krišanu, taču ātri vien kļuva skaidrs, ka nekur Asads nekritīs. Viņam bija pārāk spēcīgi atbalstītāji — Krievija un Irāna, kā arī Hizbullāh. Asada opozīcijas spēki spēja pilnībā sagrābt tikai divas lielpilsētas — Raku un Idlibu, bet Alepo tiem tā arī neizdevās pilnīgi pakļaut. Tomēr rietumvalstis un sunnītu monarhijas spītīgi neatkāpās no savas ieceres. Milzīgais atbalsts nemierniekiem, ko sniedza, piemēram, Saūda Arābija, Katara, Turcija un ASV, karadarbību ieveda strupceļā. Tādējādi Sīrijas pilsoņu karš īstenībā kļuva par vairāku karu sajaukumu: sabiedrība pret valsts varu, sunnīti pret alavītiem, sunnīti pret šiītiem, Irāna pret Saūda Arābiju, Krievija pret rietumvalstīm utt. Kādā atklātības uzplūdā ASV viceprezidents Džo Baidens, uzstājoties Hārvarda universitātē, skaidroja situāciju: “[Saūda Arābija, Turcija, Emirāti u.c.] bija tik ļoti pārņemti ar ideju, ka jāgāž Asada vara un jāīsteno netiešais karš starp sunnītiem un šiītiem. Ko viņi darīja? Viņi deva simtiem miljonus dolāru un desmitiem tūkstošus tonnu ieroču jebkuram, kas vien karotu ar Asadu. Taču cilvēki, kas saņēma atbalstu, bija An Nusra fronte un Al Kāidas ekstrēmisti.”[ii] Asada drošības iestāžu un armijas panākumi cīņā pret nemierniekiem bija diezgan pieticīgi. Kaut cik nopietni izkustināt fronti nespēja arī opozīcija. Šī nerimstošā stīvēšanās bija lieliska augsne, kurā varēja uzplaukt Islāma valsts. Kad karadarbībā 2012. gada sākumā iesaistījās An Nusra fronte, Asada situācija vēl vairāk sarežģījās. Nemiernieki ieņēma vairākas nozīmīgas teritorijas un pilsētas.
Alepo — Sīrijas lielākajā pilsētā — pirmās nopietnās sadursmes, t.i., vairāk nekā tikai protestētāju dusmu izvirdumi, izcēlās 2012. gada 19. jūlijā. Uzbrukumu sāka nemiernieki, kuru rindās bija gan t.s. Brīvās sīriešu armijas, gan dažādu islāmistu grupējumu kaujinieki. Kopš tā laika nerimtīgās kaujās Alepo tika pārvērsta gruvešu kaudzēs, līdz, visbeidzot, 2016. gada 13. decembrī Asada Sīrijas armija paziņoja, ka pēc vairāk nekā četrus gadus ilgām cīņām “Asada Staļingradā” tā ir sakāvusi nemierniekus un atguvusi kontroli pār pilsētu.[iii]
Savukārt Raka palika mudžāhidu rokās līdz pat 2017. gada beigām. Viens no pirmajiem nozīmīgajiem nemiernieku panākumiem Rakas administratīvajā apgabalā bija Tabkas jeb Eifratas HES ieņemšana 2013. gada 11. februārī. Tas bija svarīgs notikums, jo Tabkas HES ir viens no galvenajiem elektroenerģijas avotiem Sīrijā. Diezgan drīz — marta sākumā — nemiernieki, to skaitā gan Brīvā sīriešu armija, gan An Nusra fronte, iekaroja arī apgabala galvaspilsētu Raku. Šī pilsēta jau pirmīt bija kļuvusi par visu Asada opozīcijas dalībnieku satikšanās punktu. Tajā drūzmējās ļaudis un kaujinieki ar visdažādākajiem uzskatiem, bet vienu virsmērķi — gāzt Asada varu.[1] Taču viss ātri vien mainījās. Gan Rakā, gan citos Ziemeļsīrijas apvidos parādījās misionāru skoliņas, kas patiesībā bija Islāma valsts izlūkdienesta piesegs, kā arī dažādi ļaudis, kuri uzstāja, ka jāizkar melnie islāmistu karogi utt.; maijā sākās ietekmīgu un bīstamu cilvēku nolaupīšana, uzbrukumi konkurējošiem opozīcijas grupējumiem u.tml. Visbeidzot, tā paša gada nogalē varu Rakā savās rokās faktiski bija pārņēmusi Islāma valsts. Vēlāk, 2014. gada vidū, Raku pasludināja par Islāma valsts galvaspilsētu. Tas izraisīja nevaldāmu jaunu karotāju pieplūdumu no ārzemēm: “Tā bija kā Ņujorka! Otra Ņujorka! Cilvēki no Austrālijas, Beļģijas, Vācijas, Francijas! Globāls vilnis!”[iv]
Rakas apgabala atkarošana sākās 2016. gada nogalē, bet militārās kampaņas pēdējā fāze – uzbrukums Rakai — 2017. gada 6. jūnijā. Ofensīva turpinājās vairāk nekā četrus mēnešus un pēc ilgām, nežēlīgām kaujām Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem (Sīrijas kurdu kaujinieku organizācija, kurā iesaistījušies arī arābi un neliels skaits eiropiešu[v]) ar ievērojamu ASV atbalstu bruņojuma piegāžu un bombardēšanas veidā izdevās iespiest stūrī Islāma valsts kaujiniekus. Tad Sīrijas Demokrātisko spēku un Rietumu pārstāvji noslēdza daījumu ar Islāma valsti, kas ļāva tās kaujiniekiem kopā ar ģimenēm evakuēties no pilsētas. Trīs dienas un naktis šim darbam īpaši noalgotu autobusu un smago kravas mašīnu kolonas kopā ar Islāma valsts autoparku no Rakas izveda simtiem kaujiuniekus, ģimenes un ieroču kalnus — kopskaitā aptuveni 4 000 cilvēkus.[vi] Kaujas beidzās 2017. gada 17. oktobrī.
Nemiernieki ieņēma arī teritorijas Sīrijas Ziemeļos pie Turcijas robežas, piemēram, Bābu, Manbidžu, mazo, bet simboliski nozīmīgo ciematu Dābiku, Džarābulusu u.c. Arī šīs teritorijas vēlāk savā varā pārņēma Islāma valsts. Tam bija tālejošas sekas, proti, Turcijas robežsardzes rīcība jeb, precīzāk sakot, tās trūkums ļāva milzīgam ārvalstu mudžāhidu skaitam nokļūt Sīrijā un pievienoties kādam no nemiernieku grupējumiem, visbiežāk Islāma valstij. Uz Turcijas un Sīrijas robežas izveidojās plašs un diezgan viegli pārvarams ceļu tīkls, ko iesauca par “džihādistu lielceļu”. Patlaban Islāma valsts šīs teritorijas vairs nekontrolē.
Islāma valsts rokās nonāca arī Sīrijas lielākie naftas lauki, proti, teritorijas valsts vidienē — Deir ez Zoras apgabals. Tur atrodas ne tikai naftas iegulas, bet arī naftas pārstrādes rūpnīcas. Šo teritoriju sagrābšana bija gan smags trieciens Asada valdībai, gan milzīgs ieguvums jaunajiem saimniekiem — vienubrīd An Nusra frontei, bet vēlāk Islāma valstij. To kontrole sniedza iespēju tikt pie milzu bagātības. Izmantojot “džihādistu lielceļu” un Turcijas robežas nosacīto atvērtību[2], līdz 2015. gada beigām Islāma valsts varēja gandrīz netraucēti tirgot naftu melnajā tirgū, kas tai ienesa aptuveni 1,5 miljonus ASV dolāru dienā![vii]
Šīs un citas teritorijas iekaroja dažādi nemiernieku grupējumi, kurus vienoja pretestība Asada varai. Lai gan starp nosacīti mērenajiem un acīmredzami nemērenajiem spēkiem dažkārt izvērtās sadursmes, tie spēja saglabāt savu vietu. Iepriekš pieminētajā runā Džo Baidens komentēja: “Mēs, amerikāņi, iedomājamies, ka ikvienā valstī, kur notiek pārmaiņas, aiz kāda akmens ir paslēpies Tomass Džefersons un aiz smilšu kāpas — Džeimss Medisons. Lietas būtība bija spējā identificēt mērenos spēkus Sīrijā. Taču mēreno spēku nebija, jo tos veidoja nevis kareivji, bet gan veikaliņu īpašnieki [u.c. neprofesionāļi].”[viii] Mērenie nemiernieki — “izcili mūziķi, arhitekti, zinātnieki un biznesa līderi”[ix] — nespēja pretoties profesionālu un kaujās rūdītu mudžāhidu spiedienam. Pat ja kādreiz mērenā revolūcija eksistēja, tā pamazām izgaroja kara tveicē. Spēku samēru mainīja no Irākas ienākusī Islāma valsts. Kopš konflikta ar An Nusra fronti tā bija piesaistījusi sev jaunus karotājus no ārvalstīm un sakoncentrējusi spēkus, lai tieši iesaistītos notikumos Sīrijā. Islāma valsts pamazām, soli pa solim izspieda visas citas nemiernieku organizācijas. Vienīgā teritorija un pilsēta, kur An Nusra fronte saglabāja savu vadošo pozīciju, bija Alepo. Savukārt gan Turcijas un Irākas pierobežas, gan Rakas, Deir ez Zoras u.c. apgabali 2013. gada beigās faktiski jau bija nokļuvuši Islāma valsts kontrolē.
Laupījums Sīrijā bija ražens. Islāma valstij izdevās nolaupīt ne tikai revolūcijas jūsmu, bet arī ievērojamus ieroču krājumus no Asada Sīrijas bruņoto spēku noliktavām, kā arī no dažādiem Asada opozīcijas grupējumiem, kurus pirms tam aktīvi atbalstīja un apgādāja gan rietumvalstis, gan Persijas līča monarhijas. Turklāt Sīrijas kampaņa bija nodrošinājusi to, ka turpmāk Asads būs aizņemts ar nepatikšanām savā zemē un nespēs ietekmēt notikumus Irākā.
Kopsavelkot, Sīrijā izveidojās ļoti labvēlīga situācija Islāma valsts tālākai ekspansijai:
- “džihādistu lielceļš” nodrošināja jaunu rekrūšu pieplūdumu un
- milzīgus finansiālus ienākumus;
- kontrole pār plašām teritorijām Sīrijā vairoja mudžāhidu pašapziņu un apņēmību, kā arī organizācijas slavu;
- slava veicināja jaunu vietējo rekrūšu pieplūdumu;
- nemieri iegrožoja Asada Sīrijas arābu armijas spējas kaut ko ietekmēt;
- Islāma valstij izdevās nolaupīt milzīgus ieroču krājumus no Sīrijas armijas noliktavām;
- Islāma valsts iekaroja vairākas pilsētas, piemēram, Raku, kurā nostiprinājās un varēja īstenot savu politiskās, sociālās un tiesiskās dzīves redzējumu.
[1] To viņi paspēja izdarīt vismaz simboliski, proti, drīz pēc tam, kad bija ieguvuši kontroli pār pilsētu, nemiernieki nogāza Asada tēva — Hāfiza al Asada pieminekli.
[2] WikiLeaks 2016. gada decembrī darīja pieejamas Turcijas enerģētikas ministra, Erdogana znota Berata Albairaka e‑vēstules, kas no jauna uzjundīja apsūdzības, ka Turcija visaugstākajā valdības līmenī veicināja šo rūpalu. Skat.: McKernan, Bethan. “Email cache proves Turkish oil minister’s links to Isis oil trade, WikiLeaks claims.” The Independent; WikiLeaks. “Berat’s Box.” WikiLeaks.
[i] Par Sīrijas pilsoņu kara evolūciju skat.: Lister, Charles R. The Syrian Jihad: Al-Qaeda, the Islamic State and the Evolution of an Insurgency.
[ii] Biden, Joe. “Vice President Biden Speaks to the John F. Kennedy Jr. Forum.” YouTube. The White House. October 2, 2014. https://www.youtube.com/watch?v=UrXkm4FImvc&feature=youtu.be&t=1h31m57s
[iii] “Esam saņēmuši ziņu, ka Alepo austrumos militārās aktivitātes ir beigušās,” ANO Drošības padomes kaismīgajā sēdē teica Vitālijs Čurkins. “Sīrijas valdība ir ieguvusi kontroli pār Alepo austrumiem.” (Bassam, Laila, Angus McDowall, and Stephanie Nebehay. “Battle of Aleppo ends after years of bloodshed with rebel withdrawal.” Reuters. 13 December 2016. http://www.reuters.com/article/us-mideast-crisis-syria-idUSKBN1420H5)
[iv] Remnick, David. “Telling the Truth About ISIS and Raqqa.” The New Yorker. November 22, 2015. http://www.newyorker.com/news/news-desk/telling-the-truth-about-isis-and-raqqa
[v] Interviju ar itāli Klaudio Lokateli skat.: Kārkluvalks, Andris. “‘Daesh’ atbildēja tikai ar lodēm. Itālis Klaudio ‘Delfi’ stāsta par septiņiem mēnešiem Sīrijas frontē.” Delfi. 2017. gada 30. oktobris. http://www.delfi.lv/news/arzemes/daesh-atbildeja-tikai-ar-lodem-italis-klaudio-delfi-stasta-par-septiniem-menesiem-sirijas-fronte.d?id=49390247
[vi] Sommerville, Quentin, and Riam Dalati. “Raqqa’s dirty secret.” BBC News. 13 November 2017. http://www.bbc.co.uk/news/resources/idt-sh/raqqas_dirty_secret
Par cīņām Rakā skat.:
Sommerville, Quentin, and Riam Dalati. “The city fit for no-one: Inside the ruined ‘capital’ of the Islamic State group.” BBC News. 27 September 2017. http://www.bbc.co.uk/news/resources/idt-sh/the_city_fit_for_no_one_raqqa_syria_islamic_state_group
[vii] Solomon, Erika, Robin Kwong, and Steven Bernard. “Inside Isis Inc: The journey of a barrel of oil.” Financial Times. February 29, 2016. http://ig.ft.com/sites/2015/isis-oil/
[viii] Biden, Joe. “Vice President Biden Speaks to the John F. Kennedy Jr. Forum.”
[ix] “Bēgļu uzņemšana – nevis apdraudējums, bet iespēja Latvijai.” 2015. gada 7. augusts. https://docs.google.com/document/d/1yoi6PBKTBl6ghXPvnqqiJYIFqtIXGJ33yi7XEH9nkS0/edit; Satori. “Vairāk nekā 160 cilvēku atklātā vēstulē aicina novērtēt bēgļu uzņemšanas sniegtās iespējas Latvijai.” Satori. 2015. gada 7. augusts. http://www.satori.lv/raksts/9730/Vairak_neka_160_cilveku_atklata_vestule_aicina_novertet_beglu_uznemsanas_sniegtas_iespejas_Latvijai