Militārais džihāds un karojošais salafisms nebūt nav mūžseni politiskie strāvojumi. Gluži otrādi, to relatīvi neseno pagātni apsteidz cita politiski aktīva sabiedriskā kustība — Musulmaņu brālība, kas 20. gadsimta sākumā uz Osmaņu impērijas drupām radās un uzplauka Ēģiptē. Kustības dibinātājs Hasans al Bannā piedzima 1906. gada oktobrī Ēģiptes ziemeļos. Viņa tēvs bija reliģiozs, un pirmo izglītību Bannā ieguva islāma skolā, taču divpadsmit gadu vecumā iestājās valsts pamatskolā. Izglītošanos Bannā pabeidza 1927. gadā, absolvējot Dār al Ulūm fakultāti, kur ieguva skolotāja diplomu. Studiju gados Kairā viņš iesaistījās reliģiskajos pulciņos, bet apjauta, ka tie nav īstais līdzeklis, ar ko sabiedrību uzvest atpakaļ uz islāma taisnā ceļa. Bannā bija pārliecināts, ka nepieciešams daudz vērienīgāks aktīvisms, un sāka sludināt mošejās un sabiedriskās vietās. Musulmaņu brālību Bannā nodibināja 1928. gada martā.
Bannā biedrības tapšanas laikos drumslās sašķīdusī Osmaņu impērija bija zaudējusi arī kalifāta kā visas islāma pasaules simboliskā varas centra statusu, un tieši šo tukšumu, skandinot “Mūsu konstitūcija ir Korāns!”, centās aizpildīt viņa organizācija. Musulmaņu brāļi intelektuāļu reformistu idejas noveda pie masām, un tā kļuva par vienkāršo ļaužu kustību. Bannā redzēja un ļoti labi saprata, ka islāmticīgo sabiedrība Tuvajos Austrumos daudzējādā ziņā ir atpalikusi un tai ir steidzami vajadzīgas reformas, taču tās nedrīkstēja aprobežoties tikai ar zinātni, ekonomiku, pārvaldi u.tml., visupirms bija nepieciešama garīgā reformācija. Viena no centrālajām Musulmaņu brālības atziņām ir apjausma, ka islāmticīgo sabiedrības pavisam reālās problēmas nevajag risināt ar patapinātiem rīkiem un ka ir jāizmanto pašu kultūras mantojums, proti, risinājums jāmeklē islāmā. Islāms ir visaptveroša vērtību un prakšu sistēma, tāpēc nav pilnīgi nekādas vajadzības par katru cenu atdarināt Rietumus, lai gan no tiem var daudz mācīties. Bannā uzskatīja, ka Korānā paustās idejas ir universālas un tās jāpiemēro islāma sabiedrībai. Viņš uzstāja, ka islāmu nevar uzlūkot kā privātu nodarbi, kas atrauta no sabiedriskās dzīves. Tieši otrādi, islāms ir visaptveroša mācība, kas uzmanīgi jāpiemēro jauno laiku apstākļiem. Musulmaņu brālība kā Rietumu modernitātes alternatīvu izvirzīja “islāmisko modernitāti”. Rietumu modernitāti raksturo kā sabiedriskās dzīves, politikas, reliģijas un kultūras nošķiršanu — raksta politiskā islāma pētnieks Žils Kepels —, savukārt Musulmaņu brālības interpretācijā modernitāte nozīmē tieši pretējo, proti, sakausēšanu vienotā, pilnīgā islāmiskā veidojumā.[i] Turklāt tā nekad nav tikusi skaidri definēta, līdz ar to zem šīs birkas ir palīduši visdažādākie islāmisma[1] virzieni.
Musulmaņu brālības panākumus būtiski sekmēja tās sabiedriskās aktivitātes. Brāļi veica dažādus pasākumus, lai uzlabotu musulmaņu dzīves līmeni — izskaustu sociālo nevienlīdzību, nabadzību, neizglītotību, analfabētismu u.tml. Musulmaņu brālība izveidoja un uzturēja skolas, vakarskolas, izglītojošus kursus, kā arī slimnīcas un sīkas rūpnīcas utt. Turklāt, un tas ir īpaši svarīgi, to nereti īstenoja labāk nekā korumpētā oficiālā vara. Brālība ieguldīja ļoti lielu enerģiju, lai palielinātu vienkāršo cilvēku izglītības un pārticības līmeni, taču ne brīdi neatstāja novārtā reliģisko audzināšanu.
Iztirzājot Musulmaņu brālības un jo īpaši Hasana al Bannā idejas, pētnieks Ahmads Mūsallī raksta, ka šo tematu nosaka trīs pamatproblēmas: 1) islāmiska valsts un islāma jurisprudence (šariats), 2) islāms un politika, 3) demokrātija un šūra (t.i. apspriede jeb sabiedrības pārstāvniecība).[ii]
Islāmiska valsts un šariats. Musulmaņu brālības un Bannā vīzija gan senāk, gan mūsdienās ir nepārprotama: ir jāizveido islāmiska valsts, kurā valda islāma likumi — šariats. Šāda kārtība nodrošinās islāma sabiedrības — ummas — atjaunotni, un islāms atgūs zaudēto spozmi. Kalifāta atjaunošana ir visaugstākais mērķis, un uz to jātiecas ikvienam. Taču Bannā ļoti labi saprata, cik tas būtu sarežģīts uzdevums. Būtu jāapvieno musulmaņu kopiena un jānodibina starptautiska valsts, bet, lai to izdarītu, būtu jāveic milzīgas reformas — jāizveido vienota, starptautiska izglītības sistēma, ekonomiskā un sociālā sadarbība, kā arī valstu apvienība, kas vienotos par kalifāta dibināšanu un kalīfa izvēli. Taču tālaika situācijā tas bija neiespējami. Tāpēc reālistiskais pagaidu mērķis nodibināt islāmisku valsti kļuva vismaz tikpat nozīmīgs kā reliģiskais imperatīvs sapņot par kalifātu. Vienlaikus tas, ka kalifāts vairs nepastāv, izrādījās lieliska iespēja pārdomāt, kā to labāk veidot. Musulmaņiem bija steidzams pienākums saprast, kādai tieši vajadzētu būt islāmiskās valsts pārvaldes formai. Skaidrs bija tikai tas, ka tai jābūt islāmiskai.
Bannā interpretācijā valsts pienākums ir rūpēties ne tikai par saimniecisko vai tiesisko stāvokli, bet, tā kā kalifāts vai islāmiska valsts apvieno laicīgo un reliģisko dzīvi, arī par cilvēku tikumību un morāli, īpaši reliģijas lomu. Proti, valsts būtībā tiek saistīta ar cilvēku morālo stāvokli. Turklāt, tā kā no islāma skatpunkta tā aicinājumam nav robežu, kalifātam kā garīgās (arī politiskās un ekonomiskās) labklājības iemiesojumam ir morāls pienākums pret visu cilvēci izplatīt īsteno ticību. Šāda valsts izpratne principiāli sasaista politiku un reliģiju. Valsts ir nozīmīga, bet vēl nozīmīgāki ir dievišķie likumi, jo tieši tie valsti padara iespējamu un attaisnojamu. Bez šariata valsts kļūtu bezjēdzīga. Tomēr Musulmaņu brālības izpratnē šariats nav jāsaprot kā nemainīgs likumu kodekss. Gluži otrādi, dievišķie likumi ir vadmotīvi, ko var un drīkst interpretēt atbilstoši laikmeta prasībām. Daudzi islāma likumi patiešām ir mūžīgi, bet ne viss islāmiskais ir dievišķs un tāpēc nemainīgs. Bannā pareizi norādīja, ka ikvienā, arī rietumnieciskā, filosofiskā, reliģiskā vai politiskā sistēmā ir kādas neapšaubāmas pamatidejas, bet tās jau nav reakcionāras. Līdzīgi ir ar islāma politiku, un, ja nu kāds domā citādi, tas vienkārši apliecinot nezināšanu.[iii]
Islāms un politika. Musulmaņu brālība Bannā vadībā kā vienu no galvenajiem valsts uzdevumiem noteica reliģijas, t.i., islāma, uzturēšanu un izplatīšanu, jo bez valsts atbalsta nebūs iespējams izveidot islāmisku sabiedrību. Turklāt — Bannā pamācīja — ticība bez politiskā aktīvisma ir nepietiekama, jo ticība nav privāta nodarbe. Tādējādi politika tiek izprasta kā tiekšanās savienot ticību un rīcību. Ticības izkopšana noved pie idejas, ka ticīgais rīkojas sabiedrības vārdā. Bannā pat apgalvo, ka islāms kā visaptveroša mācība atšķirībā no citām reliģijām attiecas ne tikai uz kultu, bet arī uz sabiedrisko pārvaldi. Tātad islāms savā būtībā ir politisks, kolektīvs un valstisks. Tomēr smagākā nasta ir jāuzņemas valstij, jo tai ir jāuztur ticība. Tādējādi islāmiska valsts principā nav un nevar būt sekulāra.[iv]
Demokrātija un šūra. Bannā skatījumā konstitucionālā demokrātija ir pilnīgi pieņemama valsts pārvaldes forma, ja vien tā respektē islāma lomu likumdošanā un sabiedrības audzināšanā. Bannā pat apgalvoja, ka demokrātija un konstitucionālisms būtībā ir islāma politikai tuvākā pārvaldes forma. Tomēr viņš nevēlējās tieši pārņemt Rietumu paraugus.
Islāma arābu valodas jēdziens šūra nozīmē apspriedi vai padomi, kuras viedoklī būtu jāieklausās pat kalīfam. Musulmaņu brālības interpretācijā šis jēdziens tiek saprasts kā demokrātijas līdzinieks. Proti, šūra ietver autoritatīvas varas monopola noraidījumu un uzskatu, ka varas avots ir sabiedrība. Tādējādi šūrā ietilpst arī demokrātijas jēdziens. Tomēr atšķirība ir tāda, ka islāmiskas valsts vadītājam, kas konsultējas ar šūru, kā prioritāte jāsaglabā rūpes par islāmisku likumu un tikumu ievērošanu. Turklāt tam nevajadzētu būt sarežģīti, jo cilvēku likumi pretstatā dieva likumiem savā būtībā ir aplami un tāpēc intuitīvi nepieņemami. Somu islāma pētnieks Jāko Hemēns-Antila pat raksta: “Dziļākajā būtībā islāms ir teokrātiska demokrātija, kurā likums ir augstāks par valdnieku.”[v]
Mūsallī, skaidrojot Bannā un Musulmaņu brālības nostāju, raksta, ka islāmiskas valsts varai ir divējāda atbildība: reliģiskā (dieva priekšā) un politiskā (sabiedrības priekšā). Valdnieka varu nodrošina sabiedriskais līgums, kas nosaka, ka valdniekam jāņem vērā islāmiskas sabiedrības prasības un islāma likumi. Turklāt, vēl vairāk satuvinot islāmu un politiku, Bannā pārstāv uzskatu, ka īstenībā jau laba, sekmīga laicīgā pārvaldība sakrīt ar labu un svētīgu reliģisko pārvaldību. Lai gan islāma politikas teorijas centrāls jēdziens ir hākimija (valsts vienīgais un neapšaubāmais suverēns ir Dievs), neviens nevar tieši pārstāvēt Dievu un tādējādi uzurpēt Dieva autoritāti. Līdz ar to valdniekam piemīt cilvēciskā hākimija, proti, atbildība sabiedrības priekšā. Laiki iet, un varas formas mainās, bet tām visām ir jārespektē islāma sabiedrība, kas savu viedokli izsaka šūrā. Varas leģitimitāti sniedz šūra, bet tās pastāvēšanu nosaka šariata ievērošana. Tādējādi Bannā islāma un politikas izpratne pārņem demokrātijas ideju, to pārinterpretē un integrē kā organisku islāma sastāvdaļu. Jēdzienam “šūra” Bannā un Musulmaņu brālības reformāciju projektā ir ļoti būtiska loma, jo tieši tas ļauj izlīdzināt attiecības starp mūžīgajiem un laicīgajiem likumiem. Dievs dod universālos likumus, bet sabiedrība caur šūru pieprasa un nodrošina inovāciju ienākšanu.[vi]
Musulmaņu brālības un Hasana al Bannā ietekme Ēģiptē laika gaitā tikai pieauga, līdz pat sāka nopietni apdraudēt pastāvošo kārtību, kas 20. gadsimta četrdesmito gadu beigās bija uz sabrukuma sliekšņa. Tolaik Musulmaņu brālība iesaistījās karadarbībā Palestīnā (Izraēlā) un, līdzīgi kā daudzas tālaika politiskās kustības, izveidoja savu militāro spārnu, kas veica arī teroraktus. Bannā pat sāka runāt par nepieciešamību drīzumā aizstāt sekulārās struktūras ar islāmiskām. Tomēr viņš nekad neaicināja to darīt vardarbīgi. Šī nostāja pastāv arī mūsdienās. Musulmaņu brālība uz saviem mērķiem virzās pašreizējās sistēmas satvarā un miermīlīgi.[2] Un, lai gan Bannā savos uzskatos nesaudzēja konkurējošās partijas, tas galvenokārt tika darīts to korumpētības vai nejēdzību dēļ. Bannā respektēja daudzpartiju sistēmu, lai gan uzskatīja, ka ideālos apstākļos tās visas tiektos uz islāmisku vienotību un sīkas atšķirības būtu tikai jautājumos par izpildvaras rīcību.
Bannā gāja bojā 1949. gada 12. februārī (viņu noslepkavoja valsts drošības dienesti), taču Musulmaņu brālība izdzīvoja. Ēģiptē 1952. gada jūlijā varu pārņēma Gamāls Abdunnāsirs (plaši pazīstams kā Gamāls Abdels Nāsers). Musulmaņu brālība par to līksmoja, jo varu bija ieguvis ēģiptietis ar nolūku sargāt Ēģiptes neatkarību no Rietumu ietekmes. Abdunnāsirs, tiecoties pēc vienotības un kārtības, iztrenkāja kašķīgās partijas. Tomēr prieki nebija ilgi, jo drīz vien brāļi atskārta, ka Abdunnāsiram pret viņiem nav nekādu simpātiju, bet viņiem pašiem nav pieņemams sekulārais nacionālisms. Konflikta kulminācija bija 1954. gadā, kad notika Abdunnāsira atentāta mēģinājums un tajā tika vainota Musulmaņu brālība. Drīz sākās vajāšanas, aizliegumi, aresti un vairākus ietekmīgus biedrus pat pakāra. Tolaik šķita, ka ir pienācis organizācijas gals un tā vairs nekad neatgriezīsies. Ēģipte Abdunnāsira pavadā strauji soļoja sociālisma, nacionālisma un partnerības ar PSRS virzienā. Tomēr jau atkal Musulmaņu brālība izdzīvoja un, izvērtējusi savas kļūdas, pat pieņēmās spēkā.
Teroristiskās organizācijas Islāma valsts kontekstā īpaši svarīgs ir šis savu kļūdu izvērtējums, turklāt nevis vadošā versija, bet gan dažas konkrētas interpretācijas visa 20. gadsimta gaitā. Četrdesmitajos gados savus nozīmīgākos darbus publicēja pakistāniešu žurnālists, filosofs un garīdznieks maulānā Abūlaalā Maudūdī. Sešdesmitajos gados lielu popularitāti Ēģiptē ieguva Saijids Kutbs, un septiņdesmito gadu beigās Irānā politiskā islāma vadību uzņēmās šiītu garīdznieks ajatolla Homeinī. Atšķirībā no Bannā, kas cilvēciskoja hākimijas principu un meklēja iespēju harmonizēt islāma un Rietumu vērtības, radikāli noskaņotie reformisti sludināja, ka nekāda saticība nav iespējama, demokrātiskas pārmaiņas ir laika izniekošana un islāma kopienai dzelžaini jāpaliek pie savas reliģijas. Musulmaņu brālības valdošais virziens tā arī saglabāja Bannā ieskicēto programmu, bet vēlāk, īpaši Kutba ietekmē, radās vardarbīgu revolucionāru strāvojumi, kas ir cieši saistīti ar Al Kāidu, Islāma valsti u.c. mūsdienu militārā džihāda grupējumiem.
Musulmaņu brālības un Bannā idejiskā mantojuma izvērtējums vienmēr ir bijis strīdpilns temats. Daži, kas to uzlūkoja kā progresīvu spēku cīņā par vienlīdzību un pārticību, apgalvoja, ka ar terorismu nodarbojas tikai Brālības ekstrēmistu spārns, bet citi argumentēja, ka vardarbība ir Bannā ideju iekšējās loģikas nenovēršams rezultāts. Piemēram, Žils Kepels raksta, ka Brālības idejiskās nostājas nenoteiktība jau sen ļāva vaļu dažādām interpretācijām. Daži kreisie sociālisti kritizēja, ka Musulmaņu brālība ir populistu kustība, kas tā vien kāro iesavināt plašo darbaļaužu masu apziņu un šķirisko piederību aizstāt ar mērenu reliģiozitāti. Vēlāk, astoņdesmitajos gados, parādījās interpretācijas, ka Bannā organizācija gluži vienkārši dara to, ko solījusi, proti, atstumtajām musulmaņu masām sagādā iespēju praktizēt islāmisko kultūru un kļūt politiski aktīvām.[vii] Citkārt tā tiek uzlūkota kā blēdīga sazvērestība, kas aiz demokrātijas maskas piesedz represīvu islāmismu un pat terorismu. Lai nu kā, šīs organizācijas ideoloģiskās nostājas plašums ļāva tai sapulcēt visdažādākos ļaudis, kas, tiklīdz intereses sadūrās, atkal pašķīda visos virzienos.
Pēdējais nozīmīgākais Musulmaņu brālības uznāciens notika 2011. gadā, kad Ēģiptē to atkal legalizēja, un 2012. gadā, kad tās kandidāts Mohammeds Mursī uzvarēja pirmajās demokrātiskajās prezidenta vēlēšanās Ēģiptes vēsturē. Tas bija mulsinošs pārsteigums Rietumu sabiedrībai, kas tolaik notiekošajā arābu valstu dumpī Arābu pavasaris saskatīja “nepārprotamus” centienus tuvoties Rietumu liberālā un sekulārā kapitālisma dzīvesformai. Mursī karjera nebija ilga, un jau 2013. gadā valsts apvērsumā militāristi viņu gāza no amata un ieslodzīja, bet Musulmaņu brālību pasludināja par teroristisku organizāciju. Kā raksta pētnieks Halīls al Anānī, organizācijas nākotne ir neskaidra. Tās biedriem, jau atkal kritušiem varas nežēlastībā, jāizlemj, vai organizācija atgriezīsies pie pagājušo laiku samiernieciskās pieejas vai arī kļūs agresīvāka, revolucionārāka. Turklāt savā īsajā valdīšanas laikā Musulmaņu brālība parādīja, ka spēj vairāk runāt nekā paveikt, jo tā arī neko neizdarīja, lai sakārtotu sociālo un ekonomisko dzīvi. Tās reputācija tika pamatīgi iedragāta, un pret to vēl aizvien nežēlīgi vēršas valdošā militārā hunta.[viii] Vienlaikus, lai cik tas šķistu ironiski, Bannā visnotaļ atvērtā un tolerantā islāmisma kustība vēlāk kļuva par vienu no nozīmīgākajiem radikālā politiskā islāma un karojošā džihāda avotiem.
[1] Ar jēdzienu “islāmisms” apzīmē tādu politisko orientāciju, kuras pamatuzskati sakņojas islāmā — Korānā un sunnā. Tādējādi jēdzieni “islāmisms” un “politiskais islāms” ir sinonīmi, un tā tie ir lietoti arī šajā grāmatā. Islāma reliģijas un politikas attiecības ir kontroversiāls temats, īpaši tāpēc, ka Rietumu sabiedrībā un mūsdienu politikas teorijā valsts un reliģija ir nošķirtas, proti, valsts ir sekulāra.
[2] Pret šādu apgalvojumu varētu iebilst, sakot, ka Musulmaņu brālība ir, ja ne organizējusi, tad vismaz sekmējusi terorismu. Tomēr te ir runa par valdošo vairākuma nostāju, un tā ir miermīlīga.
[i] Kepel, Gilles. Jihad: The Trail of Political Islam. London; New York: I.B.Tauris, 2006 — p. 28.
[ii] Moussalli, Ahmad. “Hassan al-Banna.” In The Oxford Handbook of Islam and Politics, edited by John L. Esposito and Emad El-Din Shahin, 129–143. Oxford: Oxford University Press, 2013.
[iii] Skat.: Moussalli, Ahmad. “Hassan al-Banna.” — pp. 131–134.
[iv] Skat.: Ibid. — pp. 134–136.
[v] Hemēns-Antila, Jāko. Islāma rokasgrāmata. Tulk. Ingrīda Peldekse. Rīga: Neputns, 2017 — 27. lpp. Par islāma un demokrātijas attiecībām mūsdienās un vēsturē skat.: Hashemi, Nader. “Islam and Democracy.” In The Oxford Handbook of Islam and Politics, edited by John L. Esposito and Emad El-Din Shahin, 68–88. Oxford: Oxford University Press, 2013.
[vi] Skat.: Moussalli, Ahmad. “Hassan al-Banna.” — pp. 136–140.
[vii] Kepel, Gilles. Jihad: The Trail of Political Islam. — p. 28–29.
[viii] Al-Anani, Khalil. Inside the Muslim Brotherhood: Religion, Identity, and Politics. Oxford: Oxford University Press, 2016 — pp. 160–161. Par Musulmaņu brālību mūsdienās, tās politiku un reliģiskajām idejām skat. arī: Kandil, Hazem. Inside the Brotherhood. Cambridge: Polity, 2015. Ļoti īsi par Musulmaņu brālību skat.: Armstrong, Karen. Islam: A Short History. London: Phoenix, 2001 — pp. 132–133.