Fragments

Mežonības pārvaldība

Šausminošā brutalitāte un nežēlastība, ar kādu Islāma valsts nemitīgi vēršas pret īstiem un iedomātiem pretiniekiem, masveida slepkavošana un brutālu sodu praktizēšana ir kļuvusi par organizācijas zīmolu. Taču tā nav tikai sadistisku ļautiņu kaprīze. Islāma valsts ieskatā ekstrēmai vardarbībai ir gan militāri taktisks, gan sabiedriski audzinošs, gan arī reliģisks pamatojums.

Apcerējuma “Mežonības pārvaldība: bīstamākais posms ummas vēsturē” autora Abū Bakra Nādžī identitāte nekad nav bijusi skaidra, un dažkārt pat ir izskanējusi versija, ka tas ir autoru kolektīva[i] segvārds. Grāmata pirmoreiz kļuva pieejama 2004. gada pavasarī un mudžāhidu aprindās ātri kļuva par “dižpārdokli”. Nādžī grāmatā tiek risināts jautājums, kā veikt asimetrisku karu pret nepārprotami stiprāku ienaidnieku — ASV? Viņš, kā liecina teksts, nebūt nav naivs vai akls un atzīst, ka ASV ir neizmērojami spēcīgāka. Tomēr, kā rāda citas lielvaras — PSRS — liktenis Afganistānas kara laikā, principā ir iespējama sekmīga cīņa.[ii]

“Mežonības pārvaldībā” autors, aplūkojot pastāvošās un izjukušās mudžāhidu organizācijas, konstatēja, ka būtisks šādu veidojumu izdzīvošanas faktors ir politika, proti, spēja redzēt tālāk par kaujaslauku un novērtēt plaša mēroga sabiedriskos procesus. Viņš uzsver, ka turpmāk, lai sekmīgi cīnītos pret ASV un tās marionešvaldībām, mudžāhidu vadoņiem vajadzētu apgūt ne tikai militāro, bet arī politikas zinātni.[iii] Nedaudz snobiskā intelektuālismā Nādžī raksta, ka džihāda kustība tikai iegūs, ja izmantos “racionālas, akadēmiskas metodes un eksperimentālus militāros principus, tos patiešām īstenojot, un militārās zinātnes”.[iv] Viņš aicina studēt arīdzan valsts pārvaldes principus, socioloģiju un cilšu attiecības, kā arī politikas teoriju.

Politikas dimensija atblāzmojas “Mežonības pārvaldības” metodiskajos norādījumos. Pamatideja ir tāda, ka ir nepieciešams izraisīt nemierus, kūdīt naidu, sašķelt sabiedrību utt., lai panāktu haosu un šausmas.[v] Šajā šausmu stāvoklī mudžāhidiem būtu labākas izredzes gan cīnīties pret lielvarām, gan izplatīt savu propagandu un, palīdzot vietējiem iedzīvotājiem ar iztikšanu un sniedzot vismaz kaut kādu drošību, iegūt to atbalstu.[1] Proti, mežonības un šausmu stāvoklī mudžāhidiem ir priekšrocības. Nādžī atsaucas uz nemiernieku un partizānu klasisku taktiku: jāizvairās no tiešas konfrontācijas un pacietīgi jānokausē pretinieka spēki, līdz tas pats no sevis pajūk. Atsaucoties uz Rietumu tekstiem, viņš atgādina, ka visas impērijas sabrūk brīdī, kad tās ir pārāk izpletušās. Tieši tas būtu jāpanāk ar ASV. Proti, vajag diversificēt uzbrukumu mērķus pret “krustnešiem un cionistiem, un arī islāma pasaulē”, lai pretiniekus ievilktu bezcerīgā cīņā un tādējādi nogurdinātu un iztukšotu. Uzbrukumi jāveic gan pret militāriem, gan civiliem mērķiem. Piemēram, Nādžī raksta, ir vērts uzbrukt tūrisma vietām, jo tad pretiniekiem nāksies palielināt apsardzi un tiks palielināti tēriņi (un saērcināta sabiedrība, un raisītas bailes utt.).[vi]

Nežēlastība, ar kādu Islāma valsts vēršas pret cilvēkiem, atspoguļo “Mežonības pārvaldības” tēzi, ka “karš ir briesmīgs” un “pieprasa vardarbību”. Nādžī raksta: “Katrs, kas iesaistījies džihādā, zina, ka tā ir vardarbība, raupjums, terorisms, iebiedēšana un slaktēšana — es runāju par džihādu un cīniņu, nevis islāmu, un tos nevajadzētu jaukt.”[vii] Šajā visnotaļ apoloģētiskajā pasāžā ieskanas makjavelliski racionāls aprēķins — karš prasa upurus, un, lai atdotu Dievam un islāma sabiedrībai godu, nāksies pieciest nežēlīgu vardarbību, mežonību un šausmas. Eksaltēta vardarbība ir ne tikai kopienas saliedēšanas vai psiholoģiskās pretestības salaušanas līdzeklis, bet arī centieni mobilizēt un polarizēt visplašākās sabiedrības masas.

Nādžī idejas sabalsojas ar t.s. pelēkās zonas jautājumu, t.i., centieniem to izskaust.[viii] Islāma valsts propagandas žurnālā Dabiq raksta “Pelēkās zonas izzušana” anonīmais autors atsaucas uz Usāmu Bin Lādinu, kurš savukārt citē Džordžu Bušu jaunāko: “Pasaule ir sadalījusies divās nometnēs. Jūs esat vai nu ar mums, vai arī ar teroristiem”. Bin Lādins, protams, palabo, ka īstie teroristi esot “Rietumu krustneši”.[ix] Vienā frontes pusē būtu neticīgo pūļi ar ASV priekšgalā, bet otrā pusē “taisnīgie un apspiestie” musulmaņi. Tomēr lielākā cilvēces daļa ir “pelēka” — miegaina un kūtra.

Gan Al Kāida, gan Islāma valsts, veicot teroraktus, īsteno vienkāršu un klasisku aprēķinu — slaktiņi, vardarbība un ciešanas darbojas kā modinātājs, kas pamudina uz ekstrēmismu. Viena galējība noved pie nākamās, līdz sabiedrība ir tiktāl polarizēta un saērcināta, ka nobriest karam.[x] Nādžī (u.c. džihāda teorētiķu) apsvērums ir tāds, ka tieši musulmaņu sabiedrība ir tā, kas jāmodina, jo Rietumu koloniālistu un vietējo uzurpatoru važās tā ir zaudējusi pašapziņu un cīņassparu. Karš — ekstrēma nežēlība — izraisīs haosu un varas vakuumu, un mudžāhidi būs tie, kas šo tukšumu aizpildīs. Islāma valsts, cenšoties pasauli padarīt kontrastaināku, vēlas no snaudas modināt reliģisko degsmi, kas vestu pie ticības atjaunotnes. Šīs atdzimšanas degviela būtu asins upuri.


[1] Nādžī norāda, ka būtiska mudžāhidu problēma ir nespēja sekmīgi komunicēt ar sabiedrību. Viņš uzsver, ka ikviens lēmums ir jāizvērtē Dieva likumu priekšā, bet pēc tam uzreiz kārtīgi jāizskaidro sabiedrībai. Tātad ir vajadzīgi spēcīgi mediji, lai izplatītu savu vēsti un pretotos ienaidnieku propagandai.

[i] “Mežonības pārvaldības” tekstā vairāki temati sakrīt ar citām ievērojamām tālaika publikācijām. Tomēr, kā raksta Brahmans un Makkants, tas drīzāk liecina par to, ka Nādžī darbs atspoguļo Al Kāidas “augstākās vadības domāšanu kopš deviņdesmito gadu nogales.” (Brachman, Jarret M., and William F. McCants. “Stealing Al Qaeda’s Playbook.” Combating Terrorism Center. February 2006. https://ctc.usma.edu/wp-content/uploads/2010/06/Stealing-Al-Qaidas-Playbook.pdf — p. 11)

[ii] Īsi par “Mežonības pārvaldību” skat.: Brachman, Jarret M., and William F. McCants. “Stealing Al Qaeda’s Playbook.”; Wright, Lawrence. “The Master Plan.” The New Yorker. September 11, 2006. http://www.newyorker.com/magazine/2006/09/11/the-master-plan

[iii] Naji, Abu Bakr. The Management of Savagery — pp. 37–38.

[iv] Ibid. — p. 28.

[v] Terorisma pētnieks Fauazs Džerdžezs raksta, ka Islāma valsts stratēģijas pamatā ir trīs darbi, no kuriem plaši zināma ir “Mežonības pārvaldība”, taču svarīgi ir arī abi pārējie: “Ievads džihāda jurisprudencē” un “Svarīgākais, lai sagatavotos”. Tekstus vieno vismaz trīs idejas: aicinājums uz totālu karu un uzbrūkošā džihāda aizstāvība, lai novājinātu pretinieku un izraisītu haosu; neaizmirstot tālo ienaidnieku, prioritāte ir vietējās sekulārās varas; pamudinājums slepkavot bez kādas žēlastības. (Gerges, Fawaz A. ISIS: A Hisory — pp. 34–36)

[vi] Naji, Abu Bakr. The Management of Savagery — p. 19.

[vii] Ibid. — p. 31.

[viii] Par pelēkās zonas tematu skat., piemēram: Atran, Scott, interview by Nicolas Delesalle. Attentats, “zone grise” et chaos : la stratégie mortifère de l’organisation Etat islamique Télérama. 23 March 2016.

[ix] Dabiq. “The Extinction of the Grayzone.” February 12, 2015 — p. 54.

[x] Par vardarbības psiholoģiju Islāma valsts kontekstā skat.: Stern, Jessica, and J. M. Berger. ISIS: The State of Terror. New York: HarperCollins Publishers, 2015 — pp. 204–222.