Pirms gandrīz deviņdesmit gadiem — 1930. gada 18. aprīlī — Lielbritānijas raidsabiedrības BBC vakara ziņu izlaidumā diktors pavēstīja, ka tovakar nav itin nekādu jaunumu. Visā plašajā pasaulē nebija noticis nekas tāds, par ko būtu vērts ziņot klausītājiem. Atlikušo ziņu laiku ēterā skanēja mūzika.[i] Var jau būt, ka todien patiešām pasaulē nekas nebija atgadījies, tomēr šķietamāk, ka šobrīd mainījušies ir mediji, nevis pasaule. Pēc piecdesmit gadiem ASV mediju magnāts Teds Tērners nodibināja ziņu kanālu CNN un sāka īstenot pilnīgi citu pieeju. CNN bija pasaulē pirmais ziņu kanāls, kas bez mitas translēja ziņas visu diennakti. Nu vairs nevarēja būt ne runas par to, ka pasaulē nekas nav noticis, un, pat ja tā patiešām būtu, tad notikumi būtu jāizdomā. Ziņas vairs nevarēja būt tikai sausi fakti vai “paziņojumi” par lietu kārtību. Turpmāk tām vajadzēja būt veseliem stāstiem, kas aizrauj skatītāju sirdis un prātus, turklāt jo trakākiem, jo labāk. Galu galā neviens taču nespētu visu cauru diennakti skatīties garlaicīgas un pieticīgas ziņas.
Arī terorisms ir mainījies. Serbu “terorista” Gavrilo Principa raidītā lode nonāvēja Austrijas troņmantinieku Franci Ferdinandu, un šis atentāts iekustināja vienu no lielākajiem notikumiem cilvēces vēsturē. Bieži vien Principu vēstures annālēs piemin kā varonīgas atbrīvošanās kustības līdzgaitnieku cīņā pret koloniālistu jūgu, un tātad arī Ferdinanda noslepkavošanu uzskata par “nepieciešamu ļaunumu”. Droši vien tādas runas neraisītos, ja Principa pārstāvētais politiskais virziens vēlāk nebūtu guvis panākumus, līdzīgi kā terorista Ļeņina boļševiki pašu sarakstītajās vēstures grāmatās kļuva par tautas atbrīvotāju vairākumu. “Atšķirība starp politisko terorismu un parastu noziegumu kļūst skaidra, kad notiek režīmu maiņas, kurās bijušie teroristi nāk pie varas un kļūst par atzītiem valsts pārstāvjiem,” komentē filosofs Jirgens Hābermāss, taču uzreiz piebilst, ka nespēj iztēloties nekādus apsvērumus, kuru gaismā 11. septembra teroraktu kāds varētu atzīt par politisku rīcību un tādējādi attaisnotu.[ii] Nudien Bin Lādina sekotājiem nav izdevies nedz iekustināt ļaužu masas, nedz arī kaut nedaudz īstenot savus politiskos mērķus. Tomēr vismaz vienā veidā Al Kāidas sarīkotais terorakts bija pilnīgi mūsdienīgs, moderns un nepieredzēts — tas bija varens “notikums”.
Terorisma mērķis nav nogalināt cilvēkus. Tas ir tikai (ļoti nešķīsts) līdzeklis citu mērķu sasniegšanai. Taču 20. gadsimta un arī Islāma valsts kontekstā nekad vēl nav bijuši tik labvēlīgi apstākļi tieši terorismam kā kara līdzeklim. Līdz ar telegrāfa, radio, televīzijas un, visbeidzot, arī interneta izgudrošanu ir sācies mežonīgs komunikācijas apjoma pieaugums, kas vienlaikus ir radījis “mediju laikmetu”. Taču šā mediju “dižuma” ēnas puse ir tāda, ka terorisms un mediji viens otru stiprina. Teroristiskā organizācija Al Kāida labi saprata, ka konvencionālo spēku ziņā tā ir neizmērojami vājāka par vietējām sekulārajām varām un ASV. Cīnoties asimetriskos apstākļos, tā par savu ieroci izvēlējās terorismu, taču ne tikai tāpēc, ka tai nav savu regulāro bruņoto spēku, bet visupirms tāpēc, ka terorisms ir komunikācijas, informācijas un mediju laikmeta spožākā zvaigzne. Mediji alkst nevis pēc ziņām par tādu vai šādu lietu kārtību, bet gan pēc notikumiem — satraukumiem, skandāliem, vētrām un dziņām. Savukārt terorisms ir notikums par exellance. Tādējādi izveidojas savdabīga simbioze vai slēpta draudzība starp medijiem un terorismu — tie viens otru uztur pie dzīvības. Pārfrāzējot Kanta slaveno izteikumu, mediji bez terorisma būtu tukši, bet terorisms bez medijiem būtu mēms. Mediji pamirtu, ja nenotiktu “notikumi”, par kuriem stāstīt, un terorisms būtu bezjēdzīgs, ja nebūtu mediju — ja nebūtu, kas skatās un bīstās. Antropologs, mūsdienu terorisma pētnieks Skots Atrans trāpīgi norāda, ka jo īpaši mūsdienās mediji lielākoties ir izveidoti tā, lai publiku nevis informētu, bet gan satrauktu. Līdz ar to Islāma valstij bija pavisam viegli nolaupīt visuspēcīgo Rietumu propagandas mašinēriju un pavērst to pretējā virzienā. “Ar saprātīgiem ierobežojumiem un precīzu informāciju mēs varētu pret to cīnīties,” nedaudz pesimistiski konstatē Atrans: “Taču mēs to nedarīsim.”[iii] Un nedarīsim tāpēc, ka terorisms un mediji ir savijušies savstarpēji izdevīgās un uzturošās attiecībās — tā ir 21. gadsimta dēmoniskā laulība. Mediji ir arī terorisma skābeklis. Fizikas likumi nosaka, ka degvielas sajaukšanās ar skābekli liek vērpties liesmām, taču ideju un domu pasaulē terorakta sprādziena apjomu visupirms nosaka mediju pieejamība. Jo vairāk mediju, jo lielāks domas sprādziens.
Islāma valsts komunikācijas un mediju stratēģija ir gaužām vienkārša: rīkoties tā, lai varenie Rietumu mediji par to paši no savas gribas ziņotu, rakstītu, stāstītu un biedētu. Propagandas pētnieks Čārlijs Vinters raksta: “Iespējams, IVIL ir brutāla, bet tā ne tuvu nav iracionāla. Tās propagandisti ir cinisma etaloni, un viņi ļoti labi apzinās, ka ar savu audiovizuālo darbību spēj noteikt mediju dienaskārtību visā pasaulē. IVIL brutalitāte tiek pārraidīta apzinātā nolūkā vairot atpazīstamību. Taču vēl svarīgāk, ka tiek iegūta nevis jebkāda slava, bet gan slava pēc IVIL noteikumiem.”[iv]
Kopš ziņas ir pārtapušas par patēriņa preci, tās tiek izsmeltas un kļūst garlaicīgas. Tāpēc tās nemitīgi jāpadara satraucošākas. Tā ir vēl viena mediju iezīme — sensacionālisms. Katrai jaunākajai ziņai jābūt briesmīgākai un šokējošākai par iepriekšējo, kas nu jau tiek aizmirsta kā nebijusi. Mediji tiecas ne tikai pēc dižnotikumiem, bet arī pēc arvien lielākiem un lielākiem notikumiem. Tādējādi izveidojas hipertrofēta realitāte vai, precīzāk sakot, bezjēdzīgi uzburbis realitātes attēlojums. Šī gigantomānija raksturo arī komunikācijas praksi — hiperkomunikāciju, kurā visam jābūt milzīgam — jo milzīgāks, jo labāk. Tādējādi viss ir nevis vienkārši labs vai labāks, bet viss ir “iespējams, labākais pasaulē”. Jebkas ir vispārākajā pakāpē — labākais alus, labākā demokrātija un labākais matu šampūns. Taču “dižens” kļūst arī terorisms.
Hiperkomunikācijas apstākļos svarīgākais ir nevis saruna kā dialogs, bet gan monologu sērijas, kur to nozīmīgumu apliecina kliedziena skaļums. Šī loģika noved pie terorisma. Ja ziņai jābūt “milzīgai”, tad terorisms ir labākais ceļš uz plašsaziņas līdzekļu pirmo lapu. Izsakoties nedaudz ciniski, lai islāmistu terorists ar savu vēstījumu aizlauztos garām ziņām par Kimu Kardašjanu, nepietiek ar tikai viena cilvēka noslepkavošanu — vajag vismaz desmit. Turklāt, islāmistam par apbēdinājumu, skatītāji redzēs mazāk vēstījuma un vairāk spožu attēlu. Tādā ziņā terorisms ir absolūti mūsdienīgs. Tas līdz galam izspēlē mediju iekšējo loģiku. Terorisms ir hiperkomunikācijas apoteoze.
Jau komentējot 11. septembra teroraktu, franču filosofs Žans Bodrijārs rakstīja: “Šajā unikālajā notikumā, šajā Manhatanas šausmu filmā savienojās divi 20. gadsimta masveida apbrīnas elementi: kino baltā maģija un terorisma melnā maģija; attēla baltā gaisma un terorisma melnā gaisma.”[v] Taču līdz ar sava laika mežonīgi straujo informācijas aprites iespēju izaugsmi Islāma valsts propaganda ir vēl uzskatāmāk apvienojusi divus labi pazīstamus, taču atšķirīgus tematus. Viens ir interneta tehnoloģijas un sociālo mediju straujā attīstība, bet otrs — terorisms un radikālais islāms. Šis apvienojums ir vēl viens izaicinājums iesīkstējušam uzskatam, ka t.s. mudžāhidi un teroristi ir tehnoloģiski atpalikuši radikāļi. Realitāte ir gluži pretēja — Islāma valsts propagandas kampaņas apmērs un metodes liecina, ka militārais džihādisms ir braši iesoļojis 21. gadsimtā.
Nu jau vairs nevienu nevar izbrīnīt ar runām par tendenci, ka dažādas cilvēka dzīves šķautnes arvien vairāk pārvietojas uz virtuālo realitāti. Dzīves digitalizācijas temats — šī mūsdienu klasika — aptver labi zināmus jautājumus: kā planšetdatorus skolā, tā viedtālruņus ģimenē u.tml. Skaidrs, ka digitalizācijai ir gan labās, gan sliktās sekas, tomēr līdz šim “vidējais viedoklis” neietvēra domu, ka tā būtu jelkādā veidā saistīta ar islāmisko terorismu. Taču šai tendencei piemīt vēl kas — dzīves digitalizēšanās nes līdzi arī tehnoloģisko kompetenci (zinātību, know-how), kas ir plaši izplatīta, sevišķi jaunatnes vidū. Katram sava tīmekļa vietne vairs nav nekas ekskluzīvs, un teju vai visas iestādes, uzņēmumi, organizācijas un personas ir atrodamas tīmeklī. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka arī t.s. ļaunie spēki tur ir atraduši sev vietu, izstrādā savas šifrēšanas programmas vai lieto kriptovalūtu BitCoin.
Otru tematu — radikālo islāmismu un tā militārā džihādisma izpausmi — bieži vien uzskata par deviantu kustību, kuras rindās stājas vien “trakie”. Ja iedomājas, ka šie “trakie” salafīti noliedz Rietumu dzīvesveidu un vēlas dzīvot kā mūsu ēras 7. gadsimtā, varētu šķist, ka viņiem neklātos lietot datorus u.c. moderno tehniku.[1] Realitāte gan ir tāda, ka viņi to izmanto, turklāt daudz un prasmīgi. Patlaban valstīs Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā vidējais iedzīvotāju vecums ir aptuveni divdesmit pieci gadi (salīdzinājumam — Eiropas Savienībā tas ir aptuveni četrdesmit divi gadi).[vi] Šie jaunieši, kas apguvuši tehnoloģijas, ir teroristisko organizāciju mērķauditorija un potenciālie darboņi. Var tikai piekrist žurnālā MIT Technology Review izteiktajai atskārsmei, ka Islāma valsts “radās nozīmīgu tehnoloģisku pārmaiņu laikā” un tās biedri “sekulārajā tiešsaistes kultūrā” orientējas kā zivis ūdenī.[vii] Islāma ekstrēmismam savienojoties ar tehnoloģisko kompetenci, arvien lielāku nozīmi iegūst propagandas, maldināšanas, pierunāšanas u.tml. kaujas. Saistībā ar karu Ukrainā bieži runā par Krievijas īstenoto hibrīdkaru. Tomēr var rasties kārdinājums teikt, ka tieši Islāma valsts šo taktiku piekopj visprasmīgāk.[2]
[1] Pola Salahadina Refsdāla dokumentālajā filmā Dugma: Poga par Al Kāidas kaujiniekiem-pašnāvniekiem, kuri gaida savu kārtu, lai dotos izpildīt mocekļa uzdevumu, redzama kāda zīmīga aina. Entuziastiskais un apņēmības pilnais pašnāvnieks Kasvars telefonsarunā ar māti aicina: “Kļūsti taču vienreiz moderna!” Viņš, jautri pļāpājot, vairākkārt mudina mammu kļūt mūsdienīgākai un izmantot interneta saziņas rīku Skype. (Dugma: The Button. Directed by Paul Salahadin Refsdal)
[2] Taisnības labad jāteic, ka arī Rietumu varas nebūt nav atteikušās no propagandas darba. Piemēram, britu izmeklējošās žurnālistikas organizācija The Bureau of Investigative Journalism 2016. gadā publicēja pētījumu, kurā atklāja, ka ASV valdība Irākas kara laikā samaksāja aptuveni pusmiljardu ASV dolāru kādai sabiedrisko attiecību firmai Lielbritānijā. Tās uzdevums citstarp bija veidot viltotus Al Kāidas videomateriālus, lai diskreditētu teroristisko organizāciju un ar videofailos ieslēptu datortehnoloģiju izsekotu to izplatību. (Black, Crofton, and Abigail Fielding-Smith. “Fake News and False Flags.” The Bureau of Investigative Journalism)
[i] BBC. “’There is no news’: What a change from 1930 to today.” BBC News. 18 April 2017. http://www.bbc.com/news/entertainment-arts-39633603
[ii] Habermas, Jürgen. “Fundamentalism and Terror: A Dialogue with Jürgen Habermas.” In Philosophy in a Time of Terror: Dialogues with Jurgen Habermas and Jacques Derrida, by Giovanna Borradori, 25–43. Chicago: University of Chicago Press, 2003 — p. 34.
[iii] Atran, Scott. “Why ISIS has the potential to be a world-altering revolution.”
[iv] Winter, Charlie. “Shocked by the ‘cubs of the caliphate’? Of course you are – that’s Isis’s plan.” The Guardian. 5 January 2016. https://www.theguardian.com/commentisfree/2016/jan/05/cubs-of-caliphate-isis-children-videos-propaganda?CMP=share_btn_tw
[v] Baudrillard, Jean. The Spirit of Terrorism — pp. 29–30.
[vi] Skat.: Roudi, Farzaneh. Youth Population and Employment in the Middle East and North Africa: Opportunity or Challenge? Salīdzinājumam — Eiropas Savienības valstīs tas ir 42,2 gadi! (“Population structure and ageing.” Eurostat. June 2016. http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Population_structure_and_ageing#Population_structure)
[vii] Talbot, David. “Fighting ISIS Online.” MIT Technology Review. September 30, 2015. https://www.technologyreview.com/s/541801/fighting-isis-online/