Vahābisms

“Melnā Islāma valsts, baltā Islāma valsts. Viena šķērž rīkles, nogalina, nomētā ar akmeņiem, nocērt rokas, iznīcina cilvēces mantojumu, kā arī nicina arheoloģiju, sievietes un nemusulmaņus. Otra ir glīta un ģērbusies labās drānās, bet dara to pašu,” apgalvo alžīriešu izcelsmes rakstnieks un žurnālists Kāmils Dāvūds. Melnā ir Islāma valsts, taču baltā — Saūda Arābija. Viņa apsūdzība ir barga: “Islāma valstij ir māte — iebrukums Irākā. Taču tai ir arī tēvs: Saūda Arābija un tās reliģiski industriālais komplekss.”[i] Savukārt frāze “reliģiski industriālais komplekss”[1] ir klaja norāde uz Saūda Arābijas oficiālo islāma interpretāciju — vahābismu.

Kopš 11. septembra terorakta vahābisms ir kļuvis par daudzu spraigu teoloģisku un intelektuālu strīdu priekšmetu. Iespēju iedzelt Saūda Arābijai un vahābismam nekavējās izmantot arī tās galvenās sāncenses Irānas ārlietu ministrs Muhammads Džavāds Zarīfs viedokļrakstā, kas 2016. gada nogalē publicēts The New York Times: “Amerikāņu invāzija Irākā iekustināja šābrīža notikumus, taču galvenais vardarbības dzinulis ir Saūda Arābijas izplatītā ekstrēmisma ideoloģija.”[ii] Zarīfs, visādos veidos norādījis uz Saūda Arābijas un vardarbības saiknēm, nekautrējas vahābismu nodēvēt par “nāves kultu”.

Tomēr aina nebūt nav viennozīmīga. Turpat — The New York Times — mēnesi vēlāk Saūda Arābijas politikas analītiķis un komentētājs Muhammads al Jahjā publicēja viedokļrakstu “Nevainojiet terorismā vahābismu”. Viņš pamatoti norādīja uz Saūda Arābijas ieguldījumu terorisma apkarošanā, karaļvalsts ulamu pretteroristiskajiem rīkojumiem utt. Jahjā rakstīja: “Realitāte ir daudz sarežģītāka. [..] Vahābisma vai salafisma vainošana vardarbīgā radikālismā nav tikai intelektuāla kļūme vai netaisnība pret salafītiem. Tā ir sagrozīšana, kas kavē cīņu pret vardarbīgu radikālismu un traucē tā izprašanu.”[iii]

Vahābisms ir sunnītu islāma novirziens, kas radies, pastāvējis un turpina eksistēt Saūda Arābijā. Kā jau izklāstīts šīs grāmatas pirmajā daļā, Saūda Arābijas un vahābisma vēsture ir nesaraujami saistīta. Vahābisms leģitimē Saūda Arābijas karaļnamu, bet karaļnams nodrošina reliģiskās autoritātes varu.

Tomēr vahābisms iekļaujas plašākā teoloģiskā un filosofiskā kontekstā. Visupirms, apzīmējums “vahābisms” ir ārējs, proti, vahābisma praktizētāji sevi dēvē vai nu par salafītiem, vai arī par viendievjiem. Taču vēl pareizāk, viņuprāt, būtu pavisam atteikties no sašaurinošiem apzīmējumiem, jo viņu islāma interpretācija ir vienīgā patiesā, līdz ar to viņu pieeja gluži vienkārši ir “islāms” (t. i., citas interpretācijas nemaz nebūtu jāuzskata par islāmu). Savukārt “viendievji” ir norāde uz vahābisma centrālo dogmu — tauhīdu, absolūtu monoteismu.

Vahābisms ir arī salafisms, t.i., to var uzskatīt par puritānisko salafismu. Turklāt vahābisma dibinātājs Muhammads bin Abdulvahābs tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem salafisma pirmtēviem. Viņš savas dzīves laikā (1703–1792) nonāca pie pārliecības, ka steigšus ir vajadzīga islāma atjaunotne, jo konstatēja, ka tālaika islāmticīgo sabiedrība ir kļuvusi izlaidīga, netikumīga, mantrausīga u.tml. Dažādu salafisma novirzienu centrālās problēmas var atšķirties, taču tos visus vieno ideja, ka problēmas jārisina, atdarinot dievbijīgos priekštečus — salaf. To darīt piedāvāja arī Abdulvahhābs. Tomēr atšķirībā no Afgānī vai Abdu, kuri prātoja par islāma iekļaušanos modernitātes apstākļos, Abdulvahhābs savā mācībā uzsvēra absolūtu pakļaušanos, kā arī tiešu Korāna un hadīsu lasījumu. Proti, lai gan dažādie salafisma novirzieni it kā cīnās par vieniem un tiem pašiem mērķiem (visupirms par islāma atjaunotni šā jēdziena visneskaidrākajā nozīmē), atšķirības atklājas akcentos — ko katrs novirziens izceļ kā svarīgāko. Abdulvahhāba salafisms ir ieguvis gan teoloģiska puritānisma, gan savienībā ar Saūdu klanu arī militārā ekspansionisma vaibstus.

Vahābisma teoloģiskās koncepcijas centrā ir pretstatu pāris — tauhīds un širk jeb viendievība un daudzdievība. Tavhīd ir dieva absolūtās vienotības atzīšana — nav nekā cita kā tikai viens dievs, un šim vienīgajam dievam nav nekādu citu identitāšu, kur nu vēl bērnu. Savukārt širk apzīmē briesmīgu grēku — daudzdievību vai elkdievību.

Abdulvahhābs tauhīdu raksturo trijos veidos: kā absolūtu varu pār visu, kas uz zemes un debesīs, kā absolūtu un ekskluzīvu dievišķumu un kā īpašību, proti, kā varas un dievišķuma īpašību, kas piemīt tikai un vienīgi Dievam. Taču tam nevajadzētu būt kam pārsteidzošam, jo tauhīds ir centrālā ideja islāmā kā tādā, proti, islāms bez viendievības principā vairs nebūtu islāms. Līdz ar to jājautā, kas tieši atšķir Abdulvahhāba mācību? Atbilde ir saistīta ar teoloģijas un tiesību nošķīrumu. Tātad Abdulvahhāba salafisms ir ne tik daudz teoloģiska vai filosofiska koncepcija kā reformējoša prakse. Kā raksta vahābisma apoloģēte Natāna Delonga-Bāsa, Abdulvahhāba mācība apliecina islāma divējādo dabu, proti, teoloģisko un tiesisko dimensiju. Tas izpaužas kā teorijas un prakses nošķīrums. Musulmanis nevar izpelnīties dieva labvēlību tikai ar pareizu ticību (ortodoksija), jo Dievs visupirms vērtēs darbus. Tātad musulmanim jādomā par to, kā pareizi praktizēt ticību (ortoprakse).[iv] Līdz ar to vahābismu var saprast kā dinamisku ideju — nemitīgu cīņu pret širk jeb daudzdievību. Abdulvahhābs aicināja reformēt islāmu nevis tādā veidā, ka piedāvātu ieviest kādu jauninājumu, bet gan tieši otrādi — atsacīties no bidaa, no visām inovācijām, kas laika gaitā uzslāņojušās islāma patiesajai būtībai (tauhīds). Tādējādi vahābisms jāsaprot kā puritāniska (attīrīta), ultrakonservatīva prakse — uzvedības un ticības regulu kopums, ko nepārtraukti apdraud ticības maitātāji.

Runājot par širk, Abdulvahhābs nošķīra lielo un mazo širk. Lielais širk nozīmē jebkuras citas dievības piesaukšanu, bet mazais — tādu Dieva dievināšanu, kas patiesībā ir rūpes par sevi pašu.[v] Viņš cīnījās pret daudzveidīgām elkdievības vai daudzdievības formām: pret svētvietu, mošeju un kapavietu dievišķošanu, pret kapeņu apmeklēšanu, pret aizlūgšanu un starpniecību saziņā ar Dievu, pret amuletiem un talismaniem, buršanos, pareģošanu, maģiju utt., tostarp arī pret citiem musulmaņiem — šiītiem, sūfijiem u.c. Abdulvahhāba intelektuālā cīņa ir nemitīga konfrontācija ar visdažādākajām viltus dievībām nolūkā attīrīt islāmu no reģionāliem, etniskiem, kultūras u.tml. piesārņojumiem.[2]

Delonga-Bāsa, aizrautīgi aizstāvot vahābismu, raksta, ka atspoguļot vahābistus kā “vardarbīgu fanātiķu” pulku, kas sēj “haosu un nāvi”, ir gluži vienkārši aplami, jo tam nav pamatojuma Abdulvahhāba rakstos.[vi] Tomēr viņas entuziasmu apslāpē gan nikni kritiķi, gan vēstures liecības — 1802. gadā vahābisma piekritēji Saūdu klana vadībā uzbruka Kerbalai un apkāva tās iemītniekus šiītus, izlaupīja un sagrāva kapenes. Šis slaktiņš ir kļuvis par plaši zināmu piemēru, kas ilustrē vahābisma nežēlību un neiecietību. Kā jau parasti, patiesība, visticamāk, ir kaut kur pa vidu, jo vahābisma attīstība nav bijusi lineāra.[vii] Tomēr nevar noliegt to, ka Saūda Arābijas oficiālās islāma izpratnes — vahābisma — vēl attīrītāku formu, neovahābismu, kas atsvabinājies no saistībām ar karaļnamu, par savējo uzskata gan Al Kāida, gan Islāma valsts, gan citas karojošā salafisma grupas.[viii]


[1] Dāvūda raksta lasītājs var tikai minēt, vai šī frāze izmantota kā mājiens par Saūda Arābijas un ASV ciešajām attiecībām? Kādreizējais ASV prezidents Dvaits Aizenhauers 1961. gadā savā prezidenta amata atstāšanas runā brīdināja Amerikas sabiedrību par briesmām, kas var rasties, ja “militāri industriālais komplekss” tiks palaists savā vaļā. Aizenhaueru uzskata par šīs frāzes pirmautoru. Viņš bažījās par arvien lielāko militārās industrijas ietekmi uz politiku un par šā rūpala ētiskajiem principiem. Savā runā viņš mudināja līdzpilsoņus saglabāt modrību, lai “milzīgā industriālā un militārā mašinērija” sekmētu mieru un labklājību. (Eisenhower, Dwight D. “Farewell Address.” American Rhetoric)

[2] Šāda situācija ir labi pazīstama kristietības vēsturē, sākot no Sv. Augustīna, kura teoloģisko mantojumu varētu raksturot kā spraigu diskusiju ar tālaika konkurējošajiem ticības strāvojumiem, līdz raganu medībām, kas visupirms bija cīņa pret neskaitāmām māņticības un elkdievības formām. Arī Latvijas vēsturē ir daudz neskaidru jautājumu par ienākošo vāczemes kristiešu sinkrētismu. Astroloģijas, numeroloģijas, neopagānisma, dažādu kristietības sektu izplatīšanās u.tml. prakses arī mūsdienu rietumvalstīs, kas sevi pozicionē kā sekulāras un izglītotas, parāda, ka elkdievības fenomens ir klātbūtnīgs ne tikai Abdulvahhāba laiku Tuvajos Austrumos, bet arī rietumvalstu “zinātniskajās” sabiedrībās.

[i] Daoud, Kamel. “Saudi Arabia, an ISIS That Has Made It.” The New York Times. November 20, 2015. https://www.nytimes.com/2015/11/21/opinion/saudi-arabia-an-isis-that-has-made-it.html

[ii] Zarif, Mohammad Javad. “Let Us Rid the World of Wahhabism.” The New York Times. September 13, 2016. https://www.nytimes.com/2016/09/14/opinion/mohammad-javad-zarif-let-us-rid-the-world-of-wahhabism.html

[iii] Alyahya, Mohammed. “Don’t Blame ‘Wahhabism’ for Terrorism.” The New York Times. October 19, 2016. https://www.nytimes.com/2016/10/20/opinion/dont-blame-wahhabism-for-terrorism.html?_r=0

[iv] DeLong-Bas, Natana J. Wahhabi Islam: From Revival and Reform to Global Jihad. Oxford: Oxford University Press, 2004 — p. 41.

[v] Ibid. — pp. 63–64.

[vi] Ibid. — p. 224.

[vii] Delonga-Bāsa, aizstāvot vahābismu pret apsūdzībām ekstrēmisma, džihādisma un terorisma vairošanā, norāda, ka vahābisma aptuveni 250 gadus ilgā vēsture nav lineāra. Pastāv būtiskas atšķirības starp Abdulvahhāba teikto, Saūda Arābijas pirmā valstiskuma perioda politiku, mūsdienu Saūda Arābijas vahābisma izpratni un dažādu karojošo salafītu idejām. (DeLong-Bas, Natana J. “Islam and Power in Saudi Arabia.” In The Oxford Handbook of Islam and politics, 411–422. Oxford: Oxford University Press, 2013.)

[viii] Lai gan vahābisma loma islāma terorismā ir būtiska, nedrīkst tos vienādot. To bieži vien būtiski ietekmē vēsturiskais konteksts, vietējās paražas un pastāvošā politiskā, ekonomiskā u.tml. situācija. Skat.: Moniquet, Claude. The Involvement of Salafism/Wahhabism in the Support and Supply of Arms to Rebel Groups Around the World. Brussels: Directorate-General for External Policies of the Union, 2013.