Meklētāji

Meklētāji

Kas gan spētu aizvilināt no dzirkstošās jaunības saldajiem priekiem, liktu novērsties no dolce vita un tās vietā mesties sadisma orģijā? Tomēr aptuveni trīsdesmit, četrdesmit tūkstoši jaunu un vecu, zēnu un meiteņu no valstīm ārpus Irākas un Sīrijas, to skaitā visdažādāko aprindu pārstāvji no pārtikušās pasaules daļas jeb t.s. “zelta miljarda” zemēm izlemj upurēt visu, lai dotos pretī iznīcībai, vardarbībai, kas, protams, vienlaikus sola arī nabadzību, postu, diskomfortu un (netālā nākotnē) arīdzan nāvi. Šāda izvēle var šķist, mazākais, absurda. Taču šie cilvēki ir izvēlējušies pamest mājas un doties uz Islāma valsti.

Aizceļotāju dzīvesstāsti ir teju neskaitāmi, un vai ikkatrs pārsteidz ar vienkāršību. Varētu likties, ka pievienošanos patlaban skaļākajai teroristiskajai organizācijai pavisam noteikti būtu jāpavada kādām pompozām izdarībām. Šim notikumam vajadzētu būt eksaltētam. Taču, piemēram, kāda turku jaunekļa vārdā Rašids Tugrals dzīves gājums ir gaužām mierīgs.[i] Tugrals bija sekmīgs un draudzīgs astronomijas students prestižajā “Turcijas Hārvardā” — Tuvo Austrumu Tehniskajā universitātē. Viņa tēvam ir doktora grāds turku literatūrā. Savukārt Tugrals 2014. gadā iestājās maģistratūrā Jiveskiles Universitātē Somijā. Tomēr kaut kas bija noticis, un 2015. gada janvārī viņš pameta Somiju, lai aizceļotu uz Sīriju un tur pievienotos Islāma valstij. Draudzīgais, smaidīgais, komunikablais, labi izglītotais un daudzsološais jauneklis brīvprātīgi izlēma pieslieties slepkavu pulkam. Vēlāk viņa bijušie draugi un studiju biedri sprieda, ka Tugrala traģēdijas cēlonis bija nesekmīgie centieni dzīvot divās pasaulēs — starp reliģiju un zinātni; viņš pazuda neskaidrajā laukā starp reliģisko tradīciju un modernās pasaules kārdinājumiem.

Zēns no kādas Kurzemes sētas, Mārtiņš, Islāma valstī uzturējās aptuveni pusotru gadu. Islāmam viņš pievērsās vēl Latvijā, mācoties vidusskolas pēdējā klasē. Tolaik viņš tīmeklī bija sapazinies ar kādu somu, kurš iepazīstināja ar Islāma valsti. Soli pa solim sarunas kļuva tiešākas. Vervētāji solīja, ka Kalifātā būs ideāla dzīve. Tur valdīs sociālais taisnīgums un vienlīdzība, nevis materiālisms un kapitālisms, musulmaņi varēs brīvi praktizēt islāmu utt. Mārtiņš tam noticēja.

Uz Kalifātu viņš devās 2014. gada nogalē un, bez grūtībām šķērsojis Turcijas un Sīrijas robežu, ieradās Islāma valstī. Tur, atsacījies no vecās identitātes un kļuvis par mudžāhidu, viņš pārtapa par Abū Usmānu al Muhādžiru. Tomēr drīz vien viņš vīlās it visā. Izrādījās, ka dzīve utopijā nemaz nav tik lieliska kā cerēts. Islāma valsts amatpersonas, daudz nerūpējoties par kalsnā zēna labsajūtu, centās viņu iesaistīt militāros pasākumos.

Mārtiņa turpmākā dzīves gaita bija skarba un raiba. Vairākkārt mēģinājis bēgt, sadraudzējies ar čečeniem, klīdis pa tuksnešiem, gulējis slimnīcā utt., taču galu galā brīnumainā kārtā viņam kopā ar vēl dažiem uz nāvi notiesātajiem izdevās aizbēgt. Robežu ar Turciju viņš un daži ceļabiedri šķērsoja 2016. gadā, taču šoreiz pretējā virzienā, lai dotos prom no elles, kurā paši bija ielēkuši.

Islāma valsts vilinājumam padevās arī kāds cits jauneklis — Alī Šukrī Amīns, sudāniešu izcelsmes imigrants ASV.[ii] Alī Šukrī, kā jau tipisks pusaudzis, bieži konfliktēja ar māti un audžutēvu, taču vienlaikus arvien vairāk interesējās par ticības lietām. Kad viņam radās jautājumi par islāmu, pieaugušajiem nebija ne laika, ne saprašanas atbildēt. Savukārt ļaudis, ar kuriem viņš iepazinās un sazinājās internetā, aizpildīja tukšumu, izturējās pret viņu “gluži kā pret dēlu” un piedāvāja atbildes, kuras bieži vien bija radikālas. Alī Šukrī pats nedevās uz Islāma valsti, taču palīdzēja to izdarīt savam klasesbiedram; viņš arī aktīvi tālākizplatīja Islāma valsts propagandu. Viņu aizturēja ASV drošības iestādes, un tiesa piesprieda vienpadsmit gadu cietumā. Tobrīd Alī Šukrī bija tikai septiņpadsmit gadu.

Skatoties uz Islāma valsts noziegumiem, varētu šķist, ka tās kareivjiem pavisam noteikti jābūt “psihopātu bandai” un šim mentālajam stāvoklim būtu jāatspoguļojas atbilstošā vizuālajā tēlā (piemēram, āža kājas, aste, ragi, sēra smaka u.tml.). Taču, kā rakstā par kādu Islāma valsts kareivi parāda Alise Fordama, šie kaujinieki ne vienmēr ir brutāli vai vardarbīgi mežoņi. Fordama izstāsta divdesmit deviņus gadus vecā sīrieša Ahmeda Dervīša dzīves gājumu.[iii] Dervīšs pēc zaudētas kaujas nokļuva kurdu gūstā, tādējādi radās iespēja viņu izprašņāt. Dervīšs nebūt neizskatās pēc “zvērīga” kareivja. Gluži otrādi, viņš ir smalka auguma, pat vāja izskata vīrietis.

Dervīša ģimene nāk no Sīrijas pilsētas Homsas. Viņa tēvs kādu brīdi strādāja Saūda Arābijā, un Dervīšs bija devies piepalīdzēt. Sīrijas revolūcijas sākumā Dervīšu pārņēma milzu entuziasms, un viņš devās mājup, lai protestētu pret Asada varu. Taču, kā saka pats Dervīšs, viņš ātri vien vīlās revolūcijā, jo “tajā bija kaut kas netīrs”. Vēlāk viņa biedru grupiņa panīka un pajuka. Revolūcija bija izgāzusies. Tad kādudien Dervīšu uzrunāja brālēns, kurš jau bija iesaistījies Islāma valstī. Izskatījās, ka tā ir lieliska alternatīva. Dervīšs stāsta: “IVIL vīri bija uzticami — nekādas melošanas, nekādas zagšanas”. Dervīšs pievienojās grupējumam un saņēma militāro un reliģisko apmācību. Šis jaunais vīrietis — bijušais nemiernieks — par savu jauno dzīvi stāstīja, ka beidzot bija patiešām laimīgs un jutās tuvs Dievam. Acīmredzot vilšanās nemiernieku kustībā neapslāpēja viņa entuziasmu, un Islāma valsts pārstāvji bija gana attapīgi, lai Dervīšu (un citus līdzīgus cilvēkus) pārvilinātu savā pusē. Fordama, atsaucoties uz Hasana Hasana viedokli, ka Islāma valsts vardarbība ir redzamāka, taču Asada režīms to pašu ir paveicis daudz lielākā apmērā, spriež, ka no vietējo iedzīvotāju skatpunkta izvēle nav tik viennozīmīga — daudziem pievienošanās Islāma valstij nemaz nešķiet tas briesmīgākais.

Plaši izplatīts ir mīts, ka Islāma valstij pievienojas vienīgi arābi vai “dzimuši musulmaņi”. Ilustratīvs un arhetipisks piemērs ir stāsts par kādu tikai divdesmit trīs gadus jaunu sievieti ar pseidonīmu Aleksa.[iv] Jaunā dāma dzīvo nomaļa ASV štata perifērijā kopā ar vecvecākiem. Viņas dzīve allaž ir bijusi ārkārtīgi garlaicīga, tukša un vienmuļa. Laiku viņa lielākoties kavēja, tērzējot tīmeklī, īpaši Twitter. Reiz, uzzinājusi par Islāma valsts zvērībām, viņa publiski pajautāja, kāpēc tās notikušas? Viņai atbildēja Islāma valsts atbalstītāji. Pretēji gaidītajam saruna izvērtusies patīkama, atbalstītāji bijuši labsirdīgi un ieinteresēti. Tā jaunā dāma, kuras miesīgās dzīves robeža bija viedtālruņa ekrāns, soli pa solim atrada jaunus draugus. Sarakste ar islāmistiem viņas dzīvei piešķīra dzīvīgumu. Tagad viņai bija, ar ko nodarboties.

Aleksai izveidojās īpaši draudzīgas attiecības ar britu pilsoni Faisalu Mustafā. Piecdesmit vienu gadu vecais vīrietis ar labu izglītību, agrāk tiesāts par sadarbošanos ar teroristiem, sekmīgi piestrādāja, lai izveidotos patīkama sarakste. Viņš vienmēr atbildēja un centās it visu paskaidrot. Proti, viņš Aleksai izrādīja uzmanību. Vēlāk viņš pat sūtīja dāvanas. Mustafā rīkojās apdomīgi un lēnprātīgi. Viņš atturējās no tīmeklī ierastās ķengāšanās un prasmīgi izmantoja jaunās un naivās sievietes interesi. Viņš kritizēja kristietību, bet nekad nepārkāpa pieklājības robežas. Kādā dienā viņš pat solīja sameklēt Aleksai vīru un arī piedāvāja konkrētu variantu.

Aleksas savervēšanas procesā Mustafā vārda tiešā nozīmē rīkojās pēc rokasgrāmatas, proti, izmantoja “Kurss vervēšanas mākā”[v] padomus.[vi] Šo procesu varētu reducēt uz trim soļiem: ievilināt, izolēt un konvertēt. Pievilināšanas darbu Mustafā u.c. Islāma valsts piekritēji, parādot gan attapību, gan emocionālo inteliģenci, jau bija paveikuši. Viņi draudzīgā un saprotošā tonī piespēlēja Aleksas vājībām.

Nākamais posms Aleksas pievēršanā džihādisma ideoloģijai bija viņas izolēšana.[vii] Kad upuris ir ieintriģēts, bet vēl šaubās, tas jāizolē no alternatīviem zināšanu avotiem, kuri varētu diskreditēt vervētāja pozīciju. Kad bija pienācis attiecīgais brīdis, Islāma valsts piekritēji uzstāja, lai Aleksa pārtrauc attiecības ar saviem bijušajiem draugiem. Taču, kad viņa atteicās to darīt, viņu apsūdzēja nodevībā un spiegošanā. Lai glābtu situāciju, Aleksa bija gatava uz visu. Vervētājs viņai piedāvāja palīdzību, taču tai bija slēptā cena — arvien dziļāka ieslīgšana islāmistu informācijas telpā. Tādējādi, pieņemot palīdzību, viņa nokļuva vēl lielākā emocionālajā atkarībā. Proti, vervētāji rīkojās soli pa solim. Kad Aleksa jau bija iepinusies izliktajos tīklos, uz viņu pamazām sāka izdarīt spiedienu.

Arī konvertēšanās islāmā nenotika kā spējš sprādziens. Neviens viņai neprasīja šeit un tagad noliegt veco ticību un pieņemt jauno. Gluži pretēji, vervētājs atsaucas uz vervējamā jau pastāvošajiem uzskatiem, taču piesaista tos islāmam. Piemēram: “Tu taču dari A, B un C. Lūk, Islāma valsts atbalstītāji augsti godā A, B un C. Tātad tu jau tagad esi tās atbalstītājs!” Islāma valsts pārstāvji, iztiekot bez rupjībām, labprāt runāja par reliģijas tematiem un norādīja uz teoloģiskām problēmām kristietībā. Taču, kad Aleksa par tām gribēja parunāt ar savas draudzes mācītāju, tas neizrādīja lielu interesi. Savukārt Islāma valsts pārstāvji bija gatavi sniegt atbildes jebkurā brīdī. Proti, pārvilināšana islāmā nenotiek tukšā vietā, bet gan kā “dabiska” pāreja jeb “korekcija”.

Vervētāji guva sekmes. Lai pārietu islāmā, nevajag daudz. Pietiek ar publisku paziņojumu un diviem lieciniekiem. Aleksas gadījumā tā varēja būt problēma, taču vervētāji atrisināja arī to. Atbilstoši laikmeta garam viņa paklausīja padomam un par konvertēšanos islāmā paziņoja sociālajā tīklā Twitter, bet liecinieki bija citi tā lietotāji. Drīz vien viņa nolēma doties uz Sīriju.

Uz Sīriju Aleksa neaizbrauca. Viņu apturēja ģimene un ASV Federālā izmeklēšanas biroja darbinieki. Aleksa apsolīja pārtraukt saraksti ar Mustafā. Taču, kā raksta The New York Times, drīz vien viņa neizturēja un sarakstīšanos atsāka. Aleksas dzīvesstāsts apliecina vismaz divas atziņas. Visupirms, izolētu, garlaikotu, morāli nenobriedušu un ideoloģiski pilnīgi tukšu cilvēku var apburt ar elementāru paņēmienu — pievēršot uzmanību, izrādot rūpes un gādību; citiem vārdiem, kļūstot par draugu. Taču Aleksas dzīves gājums vienlaikus parāda kādu bezdibeni. Proti, viņas dzīve bija tukša. Viņa nekam neticēja, viņai nekas nebija vajadzīgs. Kamēr Islāma valsts kaujinieki bija gatavi mesties nāvē ideju vārdā, tikmēr Aleksa, izsakoties vienkāršoti, mira nost no garlaicības.


[i] VOA’s Extremism Watch Desk. “Descent Into Jihad.” Voice of America. 2016. http://projects.voanews.com/descent-into-is/

[ii] Tolan, Casey. “A Virginia teen who ran a pro-ISIS Twitter account is going to prison for 11 years.” Fusion. September 1, 2015. http://fusion.net/story/191633/a-virginia-teen-who-ran-a-pro-isis-twitter-account-is-going-to-prison-for-11-years/

[iii] Fordham, Alice. “Joining ISIS: It’s Not Always For Reasons You Might Assume.” National Public Radio. April 30, 2016. http://www.npr.org/sections/parallels/2016/04/30/475128200/joining-isis-its-not-always-for-reasons-you-might-assume

[iv] Callimachi, Rukmini. “ISIS and the Lonely Young American.” The New York Times. June 27, 2015. https://www.nytimes.com/2015/06/28/world/americas/isis-online-recruiting-american.html

[v] Al Qa’idy, Abu Amru. A Course in the Art of Recruiting. PDF. Translated by Abu Mujahid and Abu Khalid. n.d.

[vi] Pretterorisma pētnieki Braiens Fišmens un Abdullāhs Variuss norāda, ka “Kursa vervēšanas mākā” nozīmīgākā inovācija ir detalizētā metodoloģija, kas visupirms domāta iesācējiem, kā arī vervēšanas progresa novērtēšanai paredzētu instrumentu piedāvājums un savdabīgs ierosinājums, kā izmantot Al Kāidas propagandas materiālus. “Kurss vervēšanas mākā” ir sadalīts piecos posmos: 1) potenciālās mērķpersonas sameklēšana, 2) attiecību izkopšana, 3) ticības modināšana, 4) džihādisma idejas iedvešana, 5) savervētā kļūšana par īstenu mudžāhidu. Skat.: Warius, Abdullah, and Brian Fishman. “A Jihadist’s Course in the Art of Recruitment.” CTC Sentinel (Combating Terrorism Center) 2, no. 2 (February 2009).

[vii] Par t.s. atbalss kambaru (izolēta uzskatu telpa, kurā atbalsojas vienas un tās pašas ziņas) lomu skat.: Winter, Charlie. “An integrated approach to Islamic State recruitment.” Special report, April 2016.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *