‘Islāma valsts’ dibināšana

‘Islāma valsts’ dibināšana

Islāma valsts “tēva” bojāeja varēja pielikt punktu turpmākai notikumu virzībai. Taču, rēķinoties ar pastāvīgajiem draudiem, mudžāhidu teroristiskās organizācijas ir iemanījušās vienmēr būt gatavas pārgrupēties un aizstāt zaudētos vadoņus. Zarkāvī nāve netraucēja Mudžāhidu padomei turpināt viņa iesākto darbu, un 2006. gada jūnijā tā ieguva jaunu vadītāju — Abū Aijūbu al Masrī (pazīstams arī kā Abū Hamza al Muhādžirs), taču viņš amatā nesabija ilgi, jo tā paša gada 12. oktobrī padomei pievienojās vēl trīs Irākas mudžāhidu grupējumi un pēc trim dienām tika lemts par jaunas organizācijas dibināšanu, proti, 2006. gada 15. oktobrī Mudžāhidu padome nodibināja Islāma valsti Irākā.[i] Tieši šis brīdis ir organizācijas, ko patlaban pazīstam ar nosaukumu Islāma valsts, dibināšanas diena.

Turklāt paziņojuma video tika pavēstīts, ka organizāciju turpmāk vadīs Abū Umars al Bagdādī (nejaukt ar pašreizējo Islāma valsts vadītāju Abū Bakru al Bagdādī). Jaunais organizācijas vadītājs — izbijis policists Huseina Irākā, īstajā vārdā Hamīds Dāvūds Halīls az Zāvī — tika pagodināts ar zīmīgu titulu, proti, viņu pasludināja par amīr al-muminīn — ticīgo pavēlnieku. Šo apzīmējumu bieži piedēvē kalīfiem. Vēstītājs arī tūdaļ piebilda, ka visi islāmticīgie sunnīti ir aicināti zvērēt viņam uzticību, atbalstīt jauno organizāciju utt. Abū Umars tika iecelts par organizācijas “prezidentu”, bet Masrī ieguva vietnieka un kara lietu pārvaldnieka titulu un kļuva par faktisko organizācijas vadītāju.[ii]

Islāma valsts bija dibināta, un tai bija savs kalīfs. Bija jāsākas jauniem laikiem. Taču nekas tā īsti nenotika. Gan Masrī, gan Abū Umars ātri vien konstatēja, ka viņu aicinājums nav guvis plašu atsaucību un Irākas iedzīvotāji neizrāda lielu entuziasmu būvēt tikko pasludināto valsti.

Gluži otrādi, sajūsmas vietā sākās strīdi, kas gandrīz izraisīja bruņotu konfrontāciju ar neapmierinātajiem līdzgaitniekiem. Jau oktobrī sākās konflikts ar vienu no mudžāhidu grupējumiem Irākā, kas nebija iesaistījies Mudžāhidu padomē. Tā vadītājs Abū Usāma al Irākī, domājot, ka Mudžāhidu padome un Islāma valsts Irākā ir Al Kāidas apakšuzņēmums, vērsās pie Bin Lādina. Viņš sparīgi kritizēja jauno pasākumu, norādīja, ka kalifāta dibināšana ir farss, kam nav ne kādas saistības ar realitāti, apsaukāja konkurentus par hāridžītiem un aicināja Bin Lādinu apvaldīt savus padotos. Nesaņēmis atbildi, viņš pat draudēja sākt karot ar Al Kāidu (sic!), nevis ar Islāma valsti Irākā. Acīmredzot tās slava bija tik pieticīga, ka pat Irākas mudžāhidi nejaudāja to atšķirt no Al Kāidas. Neskaitot šauras aprindas tīmekļa vietņu forumos, jaunās valsts pasludināšanu gandrīz neviens neuztvēra nopietni, jo uzskatīja, ka vienīgā pārmaiņa ir nosaukumā. Zināmā mērā tā arī bija.

Apzinoties savu necilo statusu, Islāma valsts Irākā vadība izdeva paziņojumu “Informējot cilvēci par Islāma valsts dzimšanu”, kurā attaisnoja savu pastāvēšanu un uzskaitīja argumentus, kāpēc tā jāuztver nopietni.[1] Islāma valsts pētnieks Kouls Banzels norāda, ka šajā tekstā, izmantojot izteiksmes nenoteiktību, doti nepārprotami mājieni, ka Islāma valsts Irākā ir kalifāts. Minētajā publikācijā tās autors rakstīja, ka viens no tradicionālajiem veidiem, kā jauns valdnieks var iegūt varu, ir vēlēšanas, proti, īpaši izvēlēta gudrāko un labāko pārstāvju kopiņa ievēl jauno kalīfu. Islāma valsts Irākā vadība uzstāja, ka to ir pilnvarojusi tieši šāda elitāra grupa. Apoloģijas autors uzsvēra, ka viņi ir tiesīgi pārstāvēt savu sabiedrību, jo gūst plašu tās atbalstu un ir konsultējušies ar vietējiem cilšu līderiem — šeihiem. Turklāt vienīgie, kuru balsis ir ko vērtas, ir mudžāhidi, kuri karo pret amerikāņiem un šiītiem. Proti, paši izveidoja elektorātu, kas pats sevi ievēlēja. Viņi apgalvoja, ka valsts dibināšanu pamato šim solim labvēlīgā situācija, proti, amerikāņi jau vācoties prom (aplamība), Irākas valdība esot vairāk farss nekā valdība (zināmā mērā taisnība), un sunnītu teritorijās vara ir mudžāhidu rokās (daļēja taisnība).[iii]

Apjaušot stāvokļa sarežģītību, bet to līdz galam neizprotot, Al Kāida centās nogludināt situāciju. Bin Lādins publicēja runu, kurā centās pārliecināt, ka Islāma valsts Irākā ir diža organizācija, tās kareivji ir ticīgi ļaudis un cīnās par cēliem mērķiem, turklāt šāds veidojums varētu palīdzēt konsolidēt Irākas sadrumstaloto sunnītu pretošanās kustību. Piedevām vēl — viņš argumentēja — arī Muhammads sarežģītos politiskajos un militārajos apstākļos rīkojās no vājām pozīcijām, taču izkaroja cerēto. Acīmredzot Al Kāida juta atbildību par pašu ierosināto projektu un vairākkārt apstiprināja, ka organizācija Al Kāida Irākā vairs nepastāv. Taču, šķiet, tas bija vienīgais, par ko Al Kāida un Islāma valsts Irākā bija vienisprātis.

Visupirms jau jānorāda tas, ka Islāma valsts Irākā dibināšanas laikā nenotika konsultācijas ar Al Kāidu. Te jāņem vērā, ka islāmā uzticības zvērestu — baija — dod nevis organizācijai, valstij u.tml., bet gan cilvēks cilvēkam. Uzticību bija solījis Zarkāvī, taču Masrī un Abū Umars ne. Līdz ar to viņiem nebija formālu saistību apspriesties ar pārraugošo organizāciju, un viņi to arī labprāt nedarīja. Savukārt Al Kāida, nojaušot briestošās nepatikšanas, izrādīja par projektu tikai pieticīgu entuziasmu. Viens no faktoriem, kas sekmēja atsvešināšanos, iespējams, bija nepatika pret Zarkāvī ekstrēmismu. Tas varētu izbrīnīt, taču Al Kāida tiešām bija nogurusi no pārspīlētās vardarbības un mežonības. Tomēr jāatceras, ka Al Kāidas stratēģiskā prioritāte bija islāmticīgo ļautiņu, sevišķi sunnītu noskaņošana sev par labu. Savukārt Zarkāvī stils veicināja pretējo. Strīdi par stratēģiju laika gaitā izvērtās tiktāl, ka Al Kāida apsvēra nepieciešamību pilnīgi saraut saites ar Islāma valsti Irākā, t.i., “brutālo neveiksminieku bandu”, kas “aptraipa Al Kāidas labo slavu”.

Piemēram, ASV pilsonis, islāma konvertīts un Al Kāidas runasvīrs Ādams Gadāns vēstulē Bin Lādinam rakstīja, ka vienīgais risinājums ir oficiāli saraut saites ar Zarkāvī grupējumu, jo citādi “arvien vairāk un vairāk cietīs [Al Kāidas] reputācija.”[iv] Par situāciju satraucās arī Bin Lādins, kurš kādā vēstulē 2010. gadā rakstīja, ka, lai atgūtu vienkāršo musulmaņu uzticību, ir jāsāk jauns Al Kāidas darbības posms, proti, turpmāk vairāk jādomā par komunikācijas stilu, jāpielāgo vēstījuma saturs tā, lai plašās masas to spētu saprast, jācenšas būt draudzīgākiem u.tml.[v] Acīmredzot arī Bin Lādins saskārās ar tipisku mūslaiku problēmu — ļaudis nelasa garus tekstus un nevēlas iedziļināties temata izpētē. Šo apsvērumu patlaban skaidri apzinās Islāma valsts propagandas veidotāji, kuri atšķirībā no Al Kāidas izplata īsus, krāšņus, “holivudiskus” videoklipus, proti, vairāk bildīšu un mazāk teksta.

Par krīzi vēstīja dažādi avoti. Kouls Banzels, atsaucoties uz pārtvertām mudžāhidu vēstulēm, apraksta situāciju: “Kad ziņas par stāvokli Irākā beidzot sasniedza Al Kāidas vadību, tā bija šokēta. Islāma valsts [Irākā] dibināšana bija nožēlojama izgāšanās. Organizācijas jurists Abū Suleimāns al Utaibī 2007. gada aprīļa nogalē sagatavoja vēstuli Al Kāidas vadībai, lai brīdinātu par briesmīgo situāciju. Islāma valsts [Irākā] ne tikai zaudēja teritoriju un atbalsta punktus, piemēram, Ramādī, tās līderi bija zaudējuši arī saikni ar realitāti. Masrī apgalvojumi, ka viņš ir ieguvis daudzu sunnītu arābu cilšu šeihu atbalstu, gluži vienkārši nebija patiesi. .. Paziņojums par valsti bija sasteigts un “ticīgo pavēlnieka” Abū Umara al Bagdādī ievēlēšana notika pavirši.”[vi] Jaundibinātais kalifāts jeb, kā raksta Banzels, “valsts uz papīra”, izraisīja nelielu viļņošanos mudžāhidu aprindās, taču drīz vien zaudēja aktualitāti.

Neprasmīga vadība bija tikai viens no Islāma valsts Irākā zaudējumu iemesliem. ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais 2007. gada janvārī — trīs mēnešus pēc Islāma valsts Irākā dibināšanas — izsludināja programmu “Jaunais ceļš uz priekšu”, ko pazīst arī ar nosaukumu “Pieaugums”,[vii] kas izmainīja ASV stratēģiju Irākā un nodrošināja ASV bruņoto spēku skaita pieaugumu. Gada laikā Irākā ieradās gandrīz 30 000 papildu kareivju, kas, pretēji agrākai prezidenta Buša un Irākas premjera Mālikī norunai, tika tieši iesaistīti Irākas drošības problēmu risināšanā.

Tam bija sekmes. ASV bruņoto spēku klātbūtne pieauga laikā, kad Irākā sākās pret mudžāhidiem vērsta iekšējā pretošanās. Tie bija nemieri pret nemierniekiem. Soli pa solim Islāma valsts Irākā jeb, kā to tolaik dēvēja Rietumos, Al Kāida Irākā zaudēja savas pozīcijas un spēkus. Vēlāk, atskatoties uz šo periodu, ASV ģenerālis un bijušais CIP direktors Deivids Petreuss pat varēja ar sajūsmu apgalvot: “Viņi bija piespiesti pie zemes!”[viii]


[1] Dokumenta autors Usmāns bin Abderrahmāns at Tamīmī atzina, ka jaundibinātajai valstij ir būtiski trūkumi: tā nekontrolē lielu teritoriju, tai nav varas monopola, tā nespēj garantēt drošību un kārtību, tai nav pārvaldes kapacitātes, tās vadība nav pietiekami kvalificēta utt. Taču Tamīmī tūliņ piebilda: arī Muhammadam sākumā nekā no tā nebija.

Teroristisko organizāciju pētnieks Braiens Fišmens, komentējot šo dokumentu, raksta: “Tamīmī argumentē, ka Islāma valsti Irākā atšķirībā no Rietumu modernajām valstīm nevar definēt ar konkrētām ģeogrāfiskām robežām, vardarbības monopolu vai birokrātiskas administrācijas pakalpojumiem. Tamīmīprāt, tas būtu aplami attiecībā pret islāmu un globalizāciju. Islāma valsti Irākā veido pseidofeodālas attiecības starp emīru un pakļautajiem, kopēji ideoloģiski mērķi un tiesisko principu īstenošana.” (Fishman, Brian. “Fourth Generation Governance: Sheikh Tamimi defends the Islamic State of Iraq.” Combating Terrorism Center — p. 2)

[i] Dibināšanas paziņojuma tulkojumu skat.: Stratfor. “Translation – Statement of Mujahidin Shura Council on Establishment of ‘Islamic State of Iraq’.” WikiLeaks. February 21, 2013. https://wikileaks.org/gifiles/docs/36/3615824_translation-statement-of-mujahidin-shura-council-on.html

[ii] Par šiem notikumiem skat.: Hazan, D. “Sunni Jihad Groups Rise Up Against Al-Qaeda in Iraq.” Vers. No. 336. MEMRI Inquiry & Analysis Series. 31 March 2007. http://www.memri.org/reports/sunni-jihad-groups-rise-against-al-qaeda-iraq-0

[iii] Bunzel, Cole. From Paper State to Caliphate — p. 20.

[iv] Gadahn, Adam. “Letter from Adam Gadahn.” Combating Terrorism Center. January 2011. https://www.ctc.usma.edu/posts/letter-from-adam-gadahn-english-translation-2

[v] Bin Ladin, Usama. “SOCOM-2012-0000019.” Letters from Abbottabad. Abbottabad, 2010. Par Bin Lādina vēstulēm, kuras sagrāba Abotabādā, skat.: Lahoud, Nelly, Stuart Caudill, Liam Collins, Gabriel Koehler-Derrick, Don Rassler, and Muhammad al-`Ubaydi. Letters from Abbottabad: Bin Ladin Sidelined? New York: Combating Terrorism Center, 2012.

[vi] Bunzel, Cole. From Paper State to Caliphate — p. 22.

[vii] Angļu val. — The New Way Forward un Surge.

[viii] Petraeus, David, interview by Michael Kirk. David Petraeus: “No Substitute” for U.S. Leadership in Iraq, Syria PBS. May 17, 2016.