Al Kāida divu upju zemē

Al Kāida divu upju zemē

Varas vakuums vai vismaz vājums, kas Irākā izveidojās jau pēc pirmajām kara dienām, kā arī pazemojums un aizvainojums, ko stiprināja apziņa, ka “atbrīvotāji” bija neticīgie, radīja sociālo, politisko un administratīvo haosu. Bet tas ir vispiemērotākais brīdis, kad rasties jaunām un radikālām kustībām. Tēlaini izsakoties, nemiera ūdeņi tek tur, kur tiem vieglāk aiztecēt. “Irākas invāzijā gāja bojā vismaz tikpat daudz cilvēku, cik bijušā režīma dēļ. Tā pavēra durvis reliģiskajai tīrīšanai valdošās partijas rindās un izraisīja valstī visaptverošu jucekli. Beigu beigās, lai ieviestu vismaz kaut kādu kārtību, amerikāņu iebrucējiem, izmisuma dzītiem, nācās biedroties ar politisko klanu, ko tie sākumā bija sakāvuši. Tādējādi radās iespēja izvest karaspēku, taču pēc tam sekoja islāmistu sacelšanās. Irākas valsts sagraušana 2003. gadā un 2010. gada karstās vasaras izraisītās politiskās jukas pavēra ceļu Islāma valsts teroristiem 2014. gadā. Izplatīta amerikāņu kļūda ir uzskats, ka brīvība ir valsts varas trūkums,” komentēja Timotijs Snaiders.[i]

Nekārtības un vispārējo neapmierinātību ar skubu izmantoja gan Zarkāvī, gan Al Kāidas vadība, kas pēc ilgstošas un vētrainas kaulēšanās vienojās par darījumu. Proti, 2004. gada 17. oktobrī Zarkāvī beidzot deva uzticības zvērestu Bin Lādinam, savu organizāciju pārsauca par Al Kāidu divu upju zemē jeb vienkārši Al Kāidu Irākā un kļuva par tās emīru.[ii] Tas ir nākamais posms Islāma valsts tapšanā. Lai gan organizācija būtībā palika tā pati, kas iepriekš, līgums un jaunais nosaukums uzdeva jaunus mērķus, noformulēja ambīcijas un noteica statusu. Al Kāida Irākā ir tieša Islāma valsts priekštece.

Līdz tam abas organizācijas bija zaudējušas spozmi. Protams, Al Kāidas īstenotais 11. septembra terorakts vēl bija dzīvā atmiņā, tomēr neko vairāk tā nebija iespējusi. ASV spēki vairāk vai mazāk kontrolēja Afganistānu, un Bin Lādins bija spiests slēpties. Līdz ar to arī Al Kāida nespēja pilnvērtīgi funkcionēt, kur nu vēl sagatavot jaunus, vērienīgus teroraktus. Al Kāida bija kļuvusi par vispārzināmu terorisma zīmolu, Bin Lādins bija mudžāhidu autoritāte un paraugs, tomēr viņa rokas bija sasietas.

Savukārt Zarkāvī bija iestrēdzis Irākā, kur varēja nodarboties ar pretošanās kustības organizēšanu, bet tik ambiciozam cilvēkam kā Zarkāvī tas acīmredzot bija nepietiekami. Lai gan Pauela runa bija pacēlusi Zarkāvī slavas augstumos, nodrošinot ienesīgu atpazīstamību, vismaz sākumā viņam neko dižu paveikt neizdevās. Sākoties ASV bruņoto spēku invāzijai, Zarkāvī nogāja pagrīdē, un lēnām gaisa arī viņa slava.

Tomēr Zarkāvī izdevās atkal nonākt uzmanības centrā — 2004. gada 11. maijā viņa grupējums izplatīja video, kurā tika parādīta ASV pilsoņa Nika Berga noslepkavošana. Videoierakstā redzami pieci melnā tērpušies cilvēki, bet viņiem priekšā oranžā apģērbā (tā ir atsauce uz cietumnieku formastērpiem, ko izmanto ASV) uz zemes atrodas Bergs. Zarkāvī saka runu un pēc tam ar nazi nogriež Bergam galvu. Saprotams, ka šis brutālais akts izraisīja plašu ažiotāžu un satraukumu visā pasaulē. Tagad par Zarkāvī runāja visi, arī Bin Lādins. Tā bija lieliska iespēja — domāja Bin Lādins — atkal kļūt nozīmīgam.

Berga slepkavība iezīmē vēl kādu aspektu ar tālejošām sekām, proti, tas bija viens no pirmajiem gadījumiem, kad slepkavības videoieraksts tika plaši izplatīts ar interneta starpniecību. Ārkārtīgi nežēlīgo eksekūciju tiešsaistē no mājām varēja vērot ikviens — gan miermīlīgie ļautiņi, gan potenciālie ārvalstu rekrūši. Šis video bija jaunās komunikācijas stratēģijas paraugs. Lai gan Zarkāvī dzīves laikā šī prakse nepiedzīvoja uzplaukumu, sēkla bija iesēta. Turpmākajos gados kvalitatīvi uzņemti video ar islāma dziedājumiem — našīdiem — fonā kļuva par normu.

Uzticības zvērests un abpusējā vienošanās, ko aptuveni pusgadu pēc Berga eksekūcijas noslēdza Bin Lādins un Zarkāvī, bija savstarpēji izdevīga. No vienas puses, Zarkāvī bija jāpakļaujas Bin Lādinam, bet no otras — viņš tika iesaistīts “lielajā spēlē”. Zarkāvī ieguvums bija tiesības izmantot visā pasaulē plaši pazīstamo Al Kāidas zīmolu (cik cilvēku zināja par viņa iepriekšējo organizāciju?). Savukārt Bin Lādins ieguva pārstāvniecību Irākā — valstī, kas bija nonākusi uzmanības centrā un kurā tāda mēroga organizācijai kā Al Kāida pienāktos parādīt savu klātbūtni. Pēkšņā draudzība ir skaidrojama arī ar to, ka Bin Lādins vēlējās saglabāt savu titulu “terorists Nr. 1”, bet Zarkāvī vajadzēja oficiālu Bin Lādina svētību, lai stiprinātu savu autoritāti un veicinātu rekrūšu un finansējuma pieplūdumu.[iii]

Bruņojies ar Al Kāidas zīmolu un Bin Lādina vēlību, Zarkāvī sāka īstenot gan savu, gan Al Kāidas uzdevumu. Viņš pats uzskatīja, ka visupirms ir jācīnās ar vistuvāko ienaidnieku, proti, islāma virziena šiisma piekritējiem. Savukārt Al Kāida mudināja uz Irākas gruvešiem veidot Islāma valsti Irākā.


[i] Snyder, Timothy. “Hitler’s world may not be so far away.” The Guardian, 16 September 2015.

[ii] Al-Zarqawi, Abu Musab. “Zarqawi’s Pledge of Allegiance to al-Qaeda: From Mu’asker al-Battar, Issue 21.” Terrorism Monitor (Jamestown Foundation) 2, no. 24 (November 2004).

[iii] Weaver, Mary Anne. “The Short, Violent Life of Abu Musab al-Zarqawi.”