Barakas un madrasas Ēģiptē (1/2)

Barakas un madrasas Ēģiptē (1/2)

Abdunnāsira panarābisms

Arābu pasaules spēka centrs 20. gadsimta piecdesmitajos gados bija Ēģipte, un Ēģiptē valdīja pulkvedis Gamāls Abdunnāsirs (Gamāls Abdels Nāsers). Pie varas viņš nāca 1952. gadā, kad viņa un Mohammeda Nagība vadībā armijas virsnieku grupa sarīkoja valsts apvērsumu un padzina karali Faruku. Četrus gadus pakavējies aizkulisēs, Abdunnāsirs atmeta kautrīgumu un ieņēma Ēģiptes Republikas prezidenta amatu. Līdz ar Abdunnāsira apvērsumu dzima arī mūsdienu Ēģipte.

Abdunnāsira valdīšanas laiks izcēlās ar neredzēta patriotisma un nacionālisma uzplaukumu visupirms Ēģiptē, bet arī plašākā mērogā visu arābu vidū. Abdunnāsirs bija talantīgs politiķis un izcils orators, un viņa personība kļuva par kultu. Ēģiptes politika un arābu nacionālisma kustība saauga ar Abdunnāsira tēlu. Tikmēr 1947. gadā Sīrijā bija radies savs nacionālisma virziens — Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija jeb Baas. Partija kā vienots veselums pastāvēja līdz 1963. gadam, kad tā izjuka un sadalījās Irākas un Sīrijas atzaros. Sīrijā tā Asadu dinastijas vadībā darbojas joprojām, bet Irākā tās gals pienāca 2003. gadā. Gan Abdunnāsira politisko orientāciju nāsirismu, gan Baas raksturo izteikts arābu nacionālisma, panarābisma un mērena sociālisma (nevis komunisma) sajaukums. Lai gan Abdunnāsirs un Baas Sīrijā labprāt biedrojās ar PSRS, tās nekļuva atkarīgas. Abu ļoti tuvo politisko strāvojumu programma ietver centienus celt arābu kā nācijas slavu un godu, atsvabināties no bijušā un slēptā veidā esošā koloniālisma, izveidot vienotu arābu valsti, panākt saimniecisko izaugsmi un sociālo taisnīgumu. Politiskā islāma pētnieks Žils Kepels raksta: “Nacionālisti savā varā pārņēma modernās komunikācijas līdzekļus — laikrakstus, grāmatas, radio un televīziju — un lika tiem sludināt tādus no Eiropas apgaismības aizgūtus un pielāgotus ideālus kā brīvība un vienlīdzība. Šis tautas dzimtajā valodā īstenotais emancipācijas projekts ļāva nacionālistiem pagrūst malā reliģiskos līderus un dzīties pēc sekulārajiem mērķiem.”[i] Lai nu kādas bija sekmes, tomēr nevar noliegt, ka tā bija modernizējoša un sekulāra politiskā programma ar mērķi padarīt arābu valstis diženas.

Milzīgu, saviļņojošu popularitāti Abdunnāsiram “uzdāvināja” Lielbritānija un Francija. Abdunnāsirs vēlējās iegādāties Ēģiptes armijai modernus ieročus un vērsās pie ASV, bet, tā kā viņš atteicās solīt, ka nekad tos nevērsīs pret Izraēlu, ASV nepiekrita darījumam. Abdunnāsirs gluži vienkārši vērsās pie PSRS, bet tad rietumvalstis dikti sadusmojās un apturēja finansiālo pabalstu Asuānas aizsprosta būvniecībai. Abdunnāsirs uz to atbildēja, ka nepakļausies imperiālistu spiedienam, un nacionalizēja Suecas kanālu, kas piederēja Lielbritānijai un Francijai. Lielvalstis nosprieda, ka laiks pielikt punktu Abdunnāsira patvaļai un ambīcijām. Lielbritānija un Francija slepus vienojās ar Izraēlu par satriecošu plānu: Izraēla iebruks Ēģiptē un ieņems visu Sīnāja pussalu; tad Lielbritānija un Francija izteiks ultimātu abām valstīm, lai tūliņ pārtrauc karu, rēķinoties, ka ultimātu ignorēs; tad lielvalstis iesūtīs savu armiju, lai “aizsargātu” kanālu. Nosacīti viltīgā operācija sākās 1956. gada 29. oktobrī, un viss noritēja pēc plāna, izņemot vienu lietu, proti, konspiratores savu avantūru nebija saskaņojušas ar ASV, kas par šo izgājienu bija nikna. Viss beidzās ar to, ka iebrucējām bija jāizvācas no Ēģiptes.

Ēģiptes un Abdunnāsira uzvara sajūsmināja arābus, un viņa slava eksplodēja — Abdunnāsirs bija arābu atbrīvotājs un aizstāvis, kas beidzot licis trūkties vecajiem koloniālistiem. Suecas kanāla krīze gan Abdunnāsiru, gan viņa arābu nacionālisma, sociālisma un panarābisma idejas pacēla vēl nebijušos augstumos. Taču konfliktam bija arī citas sekas. Lielbritānijas centienu izgāšanās parādīja, ka impērija, kurā saule nekad nenoriet, pati sāk norietēt. Lauva nevis rēca, bet gan žēli ņaudēja. Nu visiem bija skaidrs, ka jaunais varas centrs ir Vašingtona un ASV būs jāuzņemas “gādība” pār Tuvajiem Austrumiem.

Drīz pienāca arī panarābisma — idejas par vienotas arābu valsts izveidi — kulminācija. Atsaucoties Sīrijas piedāvājumam, 1958. gadā Ēģipte un Sīrija apvienojās vienā valstī un proklamēja Apvienoto Arābu Republiku, kuras prezidents bija Abdunnāsirs. Togad valsts apvērsums notika Irākā, un sākās nopietnas pārrunas par Irākas pievienošanos, taču tā nenotika. Turklāt Abdunnāsirs aktīvi atbalstīja nemiernieku aktivitātes citās valstīs — Jemenā, Jordānijā — cerībā, ka monarhijas kritīs un jaunās, sekulārās, nacionālās valstis iesaistīsies viņa projektā, taču arī tas nenotika. Apvienotās valsts mūžs nebija ilgs, jo jau 1961. gadā Sīrija no apvienības izstājās, tomēr vēl gadus desmit arābu nacionālisms saglabāja prestižu.

Lai gan Abdunnāsirs bija ļoti talantīgs politiķis, viņš nebija izcils saimniekotājs. Sabiedrība no viņa gaidīja vairāk nekā viņš spēja sniegt. Līdz ar to pamazām auga neapmierinātība un viņa personības grandiozā tēla ēnā rūga konkurējošs ideoloģiskais virziens. Ēģiptē rīvējās divi ideoloģiskie virzieni: Abdunnāsirs valdīja pār barakām, bet Musulmaņu brālība un ar to saistīti radikālāki grupējumi — pār madrasām un mošejām.


[i] Kepel, Gilles. Jihad: The Trail of Political Islam — p. 24.

 

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *