Mežonības pārvaldība

Mežonības pārvaldība

Šausminošā brutalitāte un nežēlastība, ar kādu Islāma valsts nemitīgi vēršas pret īstiem un iedomātiem pretiniekiem, masveida slepkavošana un brutālu sodu praktizēšana ir kļuvusi par organizācijas zīmolu. Taču tā nav tikai sadistisku ļautiņu kaprīze. Islāma valsts ieskatā ekstrēmai vardarbībai ir gan militāri taktisks, gan sabiedriski audzinošs, gan arī reliģisks pamatojums.

Apcerējuma “Mežonības pārvaldība: bīstamākais posms ummas vēsturē” autora Abū Bakra Nādžī identitāte nekad nav bijusi skaidra, un dažkārt pat ir izskanējusi versija, ka tas ir autoru kolektīva[i] segvārds. Grāmata pirmoreiz kļuva pieejama 2004. gada pavasarī un mudžāhidu aprindās ātri kļuva par “dižpārdokli”. Nādžī grāmatā tiek risināts jautājums, kā veikt asimetrisku karu pret nepārprotami stiprāku ienaidnieku — ASV? Viņš, kā liecina teksts, nebūt nav naivs vai akls un atzīst, ka ASV ir neizmērojami spēcīgāka. Tomēr, kā rāda citas lielvaras — PSRS — liktenis Afganistānas kara laikā, principā ir iespējama sekmīga cīņa.[ii]

“Mežonības pārvaldībā” autors, aplūkojot pastāvošās un izjukušās mudžāhidu organizācijas, konstatēja, ka būtisks šādu veidojumu izdzīvošanas faktors ir politika, proti, spēja redzēt tālāk par kaujaslauku un novērtēt plaša mēroga sabiedriskos procesus. Viņš uzsver, ka turpmāk, lai sekmīgi cīnītos pret ASV un tās marionešvaldībām, mudžāhidu vadoņiem vajadzētu apgūt ne tikai militāro, bet arī politikas zinātni.[iii] Nedaudz snobiskā intelektuālismā Nādžī raksta, ka džihāda kustība tikai iegūs, ja izmantos “racionālas, akadēmiskas metodes un eksperimentālus militāros principus, tos patiešām īstenojot, un militārās zinātnes”.[iv] Viņš aicina studēt arīdzan valsts pārvaldes principus, socioloģiju un cilšu attiecības, kā arī politikas teoriju.

Politikas dimensija atblāzmojas “Mežonības pārvaldības” metodiskajos norādījumos. Pamatideja ir tāda, ka ir nepieciešams izraisīt nemierus, kūdīt naidu, sašķelt sabiedrību utt., lai panāktu haosu un šausmas.[v] Šajā šausmu stāvoklī mudžāhidiem būtu labākas izredzes gan cīnīties pret lielvarām, gan izplatīt savu propagandu un, palīdzot vietējiem iedzīvotājiem ar iztikšanu un sniedzot vismaz kaut kādu drošību, iegūt to atbalstu.[1] Proti, mežonības un šausmu stāvoklī mudžāhidiem ir priekšrocības. Nādžī atsaucas uz nemiernieku un partizānu klasisku taktiku: jāizvairās no tiešas konfrontācijas un pacietīgi jānokausē pretinieka spēki, līdz tas pats no sevis pajūk. Atsaucoties uz Rietumu tekstiem, viņš atgādina, ka visas impērijas sabrūk brīdī, kad tās ir pārāk izpletušās. Tieši tas būtu jāpanāk ar ASV. Proti, vajag diversificēt uzbrukumu mērķus pret “krustnešiem un cionistiem, un arī islāma pasaulē”, lai pretiniekus ievilktu bezcerīgā cīņā un tādējādi nogurdinātu un iztukšotu. Uzbrukumi jāveic gan pret militāriem, gan civiliem mērķiem. Piemēram, Nādžī raksta, ir vērts uzbrukt tūrisma vietām, jo tad pretiniekiem nāksies palielināt apsardzi un tiks palielināti tēriņi (un saērcināta sabiedrība, un raisītas bailes utt.).[vi]

Nežēlastība, ar kādu Islāma valsts vēršas pret cilvēkiem, atspoguļo “Mežonības pārvaldības” tēzi, ka “karš ir briesmīgs” un “pieprasa vardarbību”. Nādžī raksta: “Katrs, kas iesaistījies džihādā, zina, ka tā ir vardarbība, raupjums, terorisms, iebiedēšana un slaktēšana — es runāju par džihādu un cīniņu, nevis islāmu, un tos nevajadzētu jaukt.”[vii] Šajā visnotaļ apoloģētiskajā pasāžā ieskanas makjavelliski racionāls aprēķins — karš prasa upurus, un, lai atdotu Dievam un islāma sabiedrībai godu, nāksies pieciest nežēlīgu vardarbību, mežonību un šausmas. Eksaltēta vardarbība ir ne tikai kopienas saliedēšanas vai psiholoģiskās pretestības salaušanas līdzeklis, bet arī centieni mobilizēt un polarizēt visplašākās sabiedrības masas.

Nādžī idejas sabalsojas ar t.s. pelēkās zonas jautājumu, t.i., centieniem to izskaust.[viii] Islāma valsts propagandas žurnālā Dabiq raksta “Pelēkās zonas izzušana” anonīmais autors atsaucas uz Usāmu Bin Lādinu, kurš savukārt citē Džordžu Bušu jaunāko: “Pasaule ir sadalījusies divās nometnēs. Jūs esat vai nu ar mums, vai arī ar teroristiem”. Bin Lādins, protams, palabo, ka īstie teroristi esot “Rietumu krustneši”.[ix] Vienā frontes pusē būtu neticīgo pūļi ar ASV priekšgalā, bet otrā pusē “taisnīgie un apspiestie” musulmaņi. Tomēr lielākā cilvēces daļa ir “pelēka” — miegaina un kūtra.

Gan Al Kāida, gan Islāma valsts, veicot teroraktus, īsteno vienkāršu un klasisku aprēķinu — slaktiņi, vardarbība un ciešanas darbojas kā modinātājs, kas pamudina uz ekstrēmismu. Viena galējība noved pie nākamās, līdz sabiedrība ir tiktāl polarizēta un saērcināta, ka nobriest karam.[x] Nādžī (u.c. džihāda teorētiķu) apsvērums ir tāds, ka tieši musulmaņu sabiedrība ir tā, kas jāmodina, jo Rietumu koloniālistu un vietējo uzurpatoru važās tā ir zaudējusi pašapziņu un cīņassparu. Karš — ekstrēma nežēlība — izraisīs haosu un varas vakuumu, un mudžāhidi būs tie, kas šo tukšumu aizpildīs. Islāma valsts, cenšoties pasauli padarīt kontrastaināku, vēlas no snaudas modināt reliģisko degsmi, kas vestu pie ticības atjaunotnes. Šīs atdzimšanas degviela būtu asins upuri.


[1] Nādžī norāda, ka būtiska mudžāhidu problēma ir nespēja sekmīgi komunicēt ar sabiedrību. Viņš uzsver, ka ikviens lēmums ir jāizvērtē Dieva likumu priekšā, bet pēc tam uzreiz kārtīgi jāizskaidro sabiedrībai. Tātad ir vajadzīgi spēcīgi mediji, lai izplatītu savu vēsti un pretotos ienaidnieku propagandai.

[i] “Mežonības pārvaldības” tekstā vairāki temati sakrīt ar citām ievērojamām tālaika publikācijām. Tomēr, kā raksta Brahmans un Makkants, tas drīzāk liecina par to, ka Nādžī darbs atspoguļo Al Kāidas “augstākās vadības domāšanu kopš deviņdesmito gadu nogales.” (Brachman, Jarret M., and William F. McCants. “Stealing Al Qaeda’s Playbook.” Combating Terrorism Center. February 2006. https://ctc.usma.edu/wp-content/uploads/2010/06/Stealing-Al-Qaidas-Playbook.pdf — p. 11)

[ii] Īsi par “Mežonības pārvaldību” skat.: Brachman, Jarret M., and William F. McCants. “Stealing Al Qaeda’s Playbook.”; Wright, Lawrence. “The Master Plan.” The New Yorker. September 11, 2006. http://www.newyorker.com/magazine/2006/09/11/the-master-plan

[iii] Naji, Abu Bakr. The Management of Savagery — pp. 37–38.

[iv] Ibid. — p. 28.

[v] Terorisma pētnieks Fauazs Džerdžezs raksta, ka Islāma valsts stratēģijas pamatā ir trīs darbi, no kuriem plaši zināma ir “Mežonības pārvaldība”, taču svarīgi ir arī abi pārējie: “Ievads džihāda jurisprudencē” un “Svarīgākais, lai sagatavotos”. Tekstus vieno vismaz trīs idejas: aicinājums uz totālu karu un uzbrūkošā džihāda aizstāvība, lai novājinātu pretinieku un izraisītu haosu; neaizmirstot tālo ienaidnieku, prioritāte ir vietējās sekulārās varas; pamudinājums slepkavot bez kādas žēlastības. (Gerges, Fawaz A. ISIS: A Hisory — pp. 34–36)

[vi] Naji, Abu Bakr. The Management of Savagery — p. 19.

[vii] Ibid. — p. 31.

[viii] Par pelēkās zonas tematu skat., piemēram: Atran, Scott, interview by Nicolas Delesalle. Attentats, “zone grise” et chaos : la stratégie mortifère de l’organisation Etat islamique Télérama. 23 March 2016.

[ix] Dabiq. “The Extinction of the Grayzone.” February 12, 2015 — p. 54.

[x] Par vardarbības psiholoģiju Islāma valsts kontekstā skat.: Stern, Jessica, and J. M. Berger. ISIS: The State of Terror. New York: HarperCollins Publishers, 2015 — pp. 204–222.

Politiskais islāms un Musulmaņu brālība

Politiskais islāms un Musulmaņu brālība

Militārais džihāds un karojošais salafisms nebūt nav mūžseni politiskie strāvojumi. Gluži otrādi, to relatīvi neseno pagātni apsteidz cita politiski aktīva sabiedriskā kustība — Musulmaņu brālība, kas 20. gadsimta sākumā uz Osmaņu impērijas drupām radās un uzplauka Ēģiptē. Kustības dibinātājs Hasans al Bannā piedzima 1906. gada oktobrī Ēģiptes ziemeļos. Viņa tēvs bija reliģiozs, un pirmo izglītību Bannā ieguva islāma skolā, taču divpadsmit gadu vecumā iestājās valsts pamatskolā. Izglītošanos Bannā pabeidza 1927. gadā, absolvējot Dār al Ulūm fakultāti, kur ieguva skolotāja diplomu. Studiju gados Kairā viņš iesaistījās reliģiskajos pulciņos, bet apjauta, ka tie nav īstais līdzeklis, ar ko sabiedrību uzvest atpakaļ uz islāma taisnā ceļa. Bannā bija pārliecināts, ka nepieciešams daudz vērienīgāks aktīvisms, un sāka sludināt mošejās un sabiedriskās vietās. Musulmaņu brālību Bannā nodibināja 1928. gada martā.

Bannā biedrības tapšanas laikos drumslās sašķīdusī Osmaņu impērija bija zaudējusi arī kalifāta kā visas islāma pasaules simboliskā varas centra statusu, un tieši šo tukšumu, skandinot “Mūsu konstitūcija ir Korāns!”, centās aizpildīt viņa organizācija. Musulmaņu brāļi intelektuāļu reformistu idejas noveda pie masām, un tā kļuva par vienkāršo ļaužu kustību. Bannā redzēja un ļoti labi saprata, ka islāmticīgo sabiedrība Tuvajos Austrumos daudzējādā ziņā ir atpalikusi un tai ir steidzami vajadzīgas reformas, taču tās nedrīkstēja aprobežoties tikai ar zinātni, ekonomiku, pārvaldi u.tml., visupirms bija nepieciešama garīgā reformācija. Viena no centrālajām Musulmaņu brālības atziņām ir apjausma, ka islāmticīgo sabiedrības pavisam reālās problēmas nevajag risināt ar patapinātiem rīkiem un ka ir jāizmanto pašu kultūras mantojums, proti, risinājums jāmeklē islāmā. Islāms ir visaptveroša vērtību un prakšu sistēma, tāpēc nav pilnīgi nekādas vajadzības par katru cenu atdarināt Rietumus, lai gan no tiem var daudz mācīties. Bannā uzskatīja, ka Korānā paustās idejas ir universālas un tās jāpiemēro islāma sabiedrībai. Viņš uzstāja, ka islāmu nevar uzlūkot kā privātu nodarbi, kas atrauta no sabiedriskās dzīves. Tieši otrādi, islāms ir visaptveroša mācība, kas uzmanīgi jāpiemēro jauno laiku apstākļiem. Musulmaņu brālība kā Rietumu modernitātes alternatīvu izvirzīja “islāmisko modernitāti”. Rietumu modernitāti raksturo kā sabiedriskās dzīves, politikas, reliģijas un kultūras nošķiršanu — raksta politiskā islāma pētnieks Žils Kepels —, savukārt Musulmaņu brālības interpretācijā modernitāte nozīmē tieši pretējo, proti, sakausēšanu vienotā, pilnīgā islāmiskā veidojumā.[i] Turklāt tā nekad nav tikusi skaidri definēta, līdz ar to zem šīs birkas ir palīduši visdažādākie islāmisma[1] virzieni.

Musulmaņu brālības panākumus būtiski sekmēja tās sabiedriskās aktivitātes. Brāļi veica dažādus pasākumus, lai uzlabotu musulmaņu dzīves līmeni — izskaustu sociālo nevienlīdzību, nabadzību, neizglītotību, analfabētismu u.tml. Musulmaņu brālība izveidoja un uzturēja skolas, vakarskolas, izglītojošus kursus, kā arī slimnīcas un sīkas rūpnīcas utt. Turklāt, un tas ir īpaši svarīgi, to nereti īstenoja labāk nekā korumpētā oficiālā vara. Brālība ieguldīja ļoti lielu enerģiju, lai palielinātu vienkāršo cilvēku izglītības un pārticības līmeni, taču ne brīdi neatstāja novārtā reliģisko audzināšanu.

Iztirzājot Musulmaņu brālības un jo īpaši Hasana al Bannā idejas, pētnieks Ahmads Mūsallī raksta, ka šo tematu nosaka trīs pamatproblēmas: 1) islāmiska valsts un islāma jurisprudence (šariats), 2) islāms un politika, 3) demokrātija un šūra (t.i. apspriede jeb sabiedrības pārstāvniecība).[ii]

Islāmiska valsts un šariats. Musulmaņu brālības un Bannā vīzija gan senāk, gan mūsdienās ir nepārprotama: ir jāizveido islāmiska valsts, kurā valda islāma likumi — šariats. Šāda kārtība nodrošinās islāma sabiedrības — ummas — atjaunotni, un islāms atgūs zaudēto spozmi. Kalifāta atjaunošana ir visaugstākais mērķis, un uz to jātiecas ikvienam. Taču Bannā ļoti labi saprata, cik tas būtu sarežģīts uzdevums. Būtu jāapvieno musulmaņu kopiena un jānodibina starptautiska valsts, bet, lai to izdarītu, būtu jāveic milzīgas reformas — jāizveido vienota, starptautiska izglītības sistēma, ekonomiskā un sociālā sadarbība, kā arī valstu apvienība, kas vienotos par kalifāta dibināšanu un kalīfa izvēli. Taču tālaika situācijā tas bija neiespējami. Tāpēc reālistiskais pagaidu mērķis nodibināt islāmisku valsti kļuva vismaz tikpat nozīmīgs kā reliģiskais imperatīvs sapņot par kalifātu. Vienlaikus tas, ka kalifāts vairs nepastāv, izrādījās lieliska iespēja pārdomāt, kā to labāk veidot. Musulmaņiem bija steidzams pienākums saprast, kādai tieši vajadzētu būt islāmiskās valsts pārvaldes formai. Skaidrs bija tikai tas, ka tai jābūt islāmiskai.

Bannā interpretācijā valsts pienākums ir rūpēties ne tikai par saimniecisko vai tiesisko stāvokli, bet, tā kā kalifāts vai islāmiska valsts apvieno laicīgo un reliģisko dzīvi, arī par cilvēku tikumību un morāli, īpaši reliģijas lomu. Proti, valsts būtībā tiek saistīta ar cilvēku morālo stāvokli. Turklāt, tā kā no islāma skatpunkta tā aicinājumam nav robežu, kalifātam kā garīgās (arī politiskās un ekonomiskās) labklājības iemiesojumam ir morāls pienākums pret visu cilvēci izplatīt īsteno ticību. Šāda valsts izpratne principiāli sasaista politiku un reliģiju. Valsts ir nozīmīga, bet vēl nozīmīgāki ir dievišķie likumi, jo tieši tie valsti padara iespējamu un attaisnojamu. Bez šariata valsts kļūtu bezjēdzīga. Tomēr Musulmaņu brālības izpratnē šariats nav jāsaprot kā nemainīgs likumu kodekss. Gluži otrādi, dievišķie likumi ir vadmotīvi, ko var un drīkst interpretēt atbilstoši laikmeta prasībām. Daudzi islāma likumi patiešām ir mūžīgi, bet ne viss islāmiskais ir dievišķs un tāpēc nemainīgs. Bannā pareizi norādīja, ka ikvienā, arī rietumnieciskā, filosofiskā, reliģiskā vai politiskā sistēmā ir kādas neapšaubāmas pamatidejas, bet tās jau nav reakcionāras. Līdzīgi ir ar islāma politiku, un, ja nu kāds domā citādi, tas vienkārši apliecinot nezināšanu.[iii]

Islāms un politika. Musulmaņu brālība Bannā vadībā kā vienu no galvenajiem valsts uzdevumiem noteica reliģijas, t.i., islāma, uzturēšanu un izplatīšanu, jo bez valsts atbalsta nebūs iespējams izveidot islāmisku sabiedrību. Turklāt — Bannā pamācīja — ticība bez politiskā aktīvisma ir nepietiekama, jo ticība nav privāta nodarbe. Tādējādi politika tiek izprasta kā tiekšanās savienot ticību un rīcību. Ticības izkopšana noved pie idejas, ka ticīgais rīkojas sabiedrības vārdā. Bannā pat apgalvo, ka islāms kā visaptveroša mācība atšķirībā no citām reliģijām attiecas ne tikai uz kultu, bet arī uz sabiedrisko pārvaldi. Tātad islāms savā būtībā ir politisks, kolektīvs un valstisks. Tomēr smagākā nasta ir jāuzņemas valstij, jo tai ir jāuztur ticība. Tādējādi islāmiska valsts principā nav un nevar būt sekulāra.[iv]

Demokrātija un šūra. Bannā skatījumā konstitucionālā demokrātija ir pilnīgi pieņemama valsts pārvaldes forma, ja vien tā respektē islāma lomu likumdošanā un sabiedrības audzināšanā. Bannā pat apgalvoja, ka demokrātija un konstitucionālisms būtībā ir islāma politikai tuvākā pārvaldes forma. Tomēr viņš nevēlējās tieši pārņemt Rietumu paraugus.

Islāma arābu valodas jēdziens šūra nozīmē apspriedi vai padomi, kuras viedoklī būtu jāieklausās pat kalīfam. Musulmaņu brālības interpretācijā šis jēdziens tiek saprasts kā demokrātijas līdzinieks. Proti, šūra ietver autoritatīvas varas monopola noraidījumu un uzskatu, ka varas avots ir sabiedrība. Tādējādi šūrā ietilpst arī demokrātijas jēdziens. Tomēr atšķirība ir tāda, ka islāmiskas valsts vadītājam, kas konsultējas ar šūru, kā prioritāte jāsaglabā rūpes par islāmisku likumu un tikumu ievērošanu. Turklāt tam nevajadzētu būt sarežģīti, jo cilvēku likumi pretstatā dieva likumiem savā būtībā ir aplami un tāpēc intuitīvi nepieņemami. Somu islāma pētnieks Jāko Hemēns-Antila pat raksta: “Dziļākajā būtībā islāms ir teokrātiska demokrātija, kurā likums ir augstāks par valdnieku.”[v]

Mūsallī, skaidrojot Bannā un Musulmaņu brālības nostāju, raksta, ka islāmiskas valsts varai ir divējāda atbildība: reliģiskā (dieva priekšā) un politiskā (sabiedrības priekšā). Valdnieka varu nodrošina sabiedriskais līgums, kas nosaka, ka valdniekam jāņem vērā islāmiskas sabiedrības prasības un islāma likumi. Turklāt, vēl vairāk satuvinot islāmu un politiku, Bannā pārstāv uzskatu, ka īstenībā jau laba, sekmīga laicīgā pārvaldība sakrīt ar labu un svētīgu reliģisko pārvaldību. Lai gan islāma politikas teorijas centrāls jēdziens ir hākimija (valsts vienīgais un neapšaubāmais suverēns ir Dievs), neviens nevar tieši pārstāvēt Dievu un tādējādi uzurpēt Dieva autoritāti. Līdz ar to valdniekam piemīt cilvēciskā hākimija, proti, atbildība sabiedrības priekšā. Laiki iet, un varas formas mainās, bet tām visām ir jārespektē islāma sabiedrība, kas savu viedokli izsaka šūrā. Varas leģitimitāti sniedz šūra, bet tās pastāvēšanu nosaka šariata ievērošana. Tādējādi Bannā islāma un politikas izpratne pārņem demokrātijas ideju, to pārinterpretē un integrē kā organisku islāma sastāvdaļu. Jēdzienam “šūra” Bannā un Musulmaņu brālības reformāciju projektā ir ļoti būtiska loma, jo tieši tas ļauj izlīdzināt attiecības starp mūžīgajiem un laicīgajiem likumiem. Dievs dod universālos likumus, bet sabiedrība caur šūru pieprasa un nodrošina inovāciju ienākšanu.[vi]

Musulmaņu brālības un Hasana al Bannā ietekme Ēģiptē laika gaitā tikai pieauga, līdz pat sāka nopietni apdraudēt pastāvošo kārtību, kas 20. gadsimta četrdesmito gadu beigās bija uz sabrukuma sliekšņa. Tolaik Musulmaņu brālība iesaistījās karadarbībā Palestīnā (Izraēlā) un, līdzīgi kā daudzas tālaika politiskās kustības, izveidoja savu militāro spārnu, kas veica arī teroraktus. Bannā pat sāka runāt par nepieciešamību drīzumā aizstāt sekulārās struktūras ar islāmiskām. Tomēr viņš nekad neaicināja to darīt vardarbīgi. Šī nostāja pastāv arī mūsdienās. Musulmaņu brālība uz saviem mērķiem virzās pašreizējās sistēmas satvarā un miermīlīgi.[2] Un, lai gan Bannā savos uzskatos nesaudzēja konkurējošās partijas, tas galvenokārt tika darīts to korumpētības vai nejēdzību dēļ. Bannā respektēja daudzpartiju sistēmu, lai gan uzskatīja, ka ideālos apstākļos tās visas tiektos uz islāmisku vienotību un sīkas atšķirības būtu tikai jautājumos par izpildvaras rīcību.

Bannā gāja bojā 1949. gada 12. februārī (viņu noslepkavoja valsts drošības dienesti), taču Musulmaņu brālība izdzīvoja. Ēģiptē 1952. gada jūlijā varu pārņēma Gamāls Abdunnāsirs (plaši pazīstams kā Gamāls Abdels Nāsers). Musulmaņu brālība par to līksmoja, jo varu bija ieguvis ēģiptietis ar nolūku sargāt Ēģiptes neatkarību no Rietumu ietekmes. Abdunnāsirs, tiecoties pēc vienotības un kārtības, iztrenkāja kašķīgās partijas. Tomēr prieki nebija ilgi, jo drīz vien brāļi atskārta, ka Abdunnāsiram pret viņiem nav nekādu simpātiju, bet viņiem pašiem nav pieņemams sekulārais nacionālisms. Konflikta kulminācija bija 1954. gadā, kad notika Abdunnāsira atentāta mēģinājums un tajā tika vainota Musulmaņu brālība. Drīz sākās vajāšanas, aizliegumi, aresti un vairākus ietekmīgus biedrus pat pakāra. Tolaik šķita, ka ir pienācis organizācijas gals un tā vairs nekad neatgriezīsies. Ēģipte Abdunnāsira pavadā strauji soļoja sociālisma, nacionālisma un partnerības ar PSRS virzienā. Tomēr jau atkal Musulmaņu brālība izdzīvoja un, izvērtējusi savas kļūdas, pat pieņēmās spēkā.

Teroristiskās organizācijas Islāma valsts kontekstā īpaši svarīgs ir šis savu kļūdu izvērtējums, turklāt nevis vadošā versija, bet gan dažas konkrētas interpretācijas visa 20. gadsimta gaitā. Četrdesmitajos gados savus nozīmīgākos darbus publicēja pakistāniešu žurnālists, filosofs un garīdznieks maulānā Abūlaalā Maudūdī. Sešdesmitajos gados lielu popularitāti Ēģiptē ieguva Saijids Kutbs, un septiņdesmito gadu beigās Irānā politiskā islāma vadību uzņēmās šiītu garīdznieks ajatolla Homeinī. Atšķirībā no Bannā, kas cilvēciskoja hākimijas principu un meklēja iespēju harmonizēt islāma un Rietumu vērtības, radikāli noskaņotie reformisti sludināja, ka nekāda saticība nav iespējama, demokrātiskas pārmaiņas ir laika izniekošana un islāma kopienai dzelžaini jāpaliek pie savas reliģijas. Musulmaņu brālības valdošais virziens tā arī saglabāja Bannā ieskicēto programmu, bet vēlāk, īpaši Kutba ietekmē, radās vardarbīgu revolucionāru strāvojumi, kas ir cieši saistīti ar Al Kāidu, Islāma valsti u.c. mūsdienu militārā džihāda grupējumiem.

Musulmaņu brālības un Bannā idejiskā mantojuma izvērtējums vienmēr ir bijis strīdpilns temats. Daži, kas to uzlūkoja kā progresīvu spēku cīņā par vienlīdzību un pārticību, apgalvoja, ka ar terorismu nodarbojas tikai Brālības ekstrēmistu spārns, bet citi argumentēja, ka vardarbība ir Bannā ideju iekšējās loģikas nenovēršams rezultāts. Piemēram, Žils Kepels raksta, ka Brālības idejiskās nostājas nenoteiktība jau sen ļāva vaļu dažādām interpretācijām. Daži kreisie sociālisti kritizēja, ka Musulmaņu brālība ir populistu kustība, kas tā vien kāro iesavināt plašo darbaļaužu masu apziņu un šķirisko piederību aizstāt ar mērenu reliģiozitāti. Vēlāk, astoņdesmitajos gados, parādījās interpretācijas, ka Bannā organizācija gluži vienkārši dara to, ko solījusi, proti, atstumtajām musulmaņu masām sagādā iespēju praktizēt islāmisko kultūru un kļūt politiski aktīvām.[vii] Citkārt tā tiek uzlūkota kā blēdīga sazvērestība, kas aiz demokrātijas maskas piesedz represīvu islāmismu un pat terorismu. Lai nu kā, šīs organizācijas ideoloģiskās nostājas plašums ļāva tai sapulcēt visdažādākos ļaudis, kas, tiklīdz intereses sadūrās, atkal pašķīda visos virzienos.

Pēdējais nozīmīgākais Musulmaņu brālības uznāciens notika 2011. gadā, kad Ēģiptē to atkal legalizēja, un 2012. gadā, kad tās kandidāts Mohammeds Mursī uzvarēja pirmajās demokrātiskajās prezidenta vēlēšanās Ēģiptes vēsturē. Tas bija mulsinošs pārsteigums Rietumu sabiedrībai, kas tolaik notiekošajā arābu valstu dumpī Arābu pavasaris saskatīja “nepārprotamus” centienus tuvoties Rietumu liberālā un sekulārā kapitālisma dzīvesformai. Mursī karjera nebija ilga, un jau 2013. gadā valsts apvērsumā militāristi viņu gāza no amata un ieslodzīja, bet Musulmaņu brālību pasludināja par teroristisku organizāciju. Kā raksta pētnieks Halīls al Anānī, organizācijas nākotne ir neskaidra. Tās biedriem, jau atkal kritušiem varas nežēlastībā, jāizlemj, vai organizācija atgriezīsies pie pagājušo laiku samiernieciskās pieejas vai arī kļūs agresīvāka, revolucionārāka. Turklāt savā īsajā valdīšanas laikā Musulmaņu brālība parādīja, ka spēj vairāk runāt nekā paveikt, jo tā arī neko neizdarīja, lai sakārtotu sociālo un ekonomisko dzīvi. Tās reputācija tika pamatīgi iedragāta, un pret to vēl aizvien nežēlīgi vēršas valdošā militārā hunta.[viii] Vienlaikus, lai cik tas šķistu ironiski, Bannā visnotaļ atvērtā un tolerantā islāmisma kustība vēlāk kļuva par vienu no nozīmīgākajiem radikālā politiskā islāma un karojošā džihāda avotiem.


[1] Ar jēdzienu “islāmisms” apzīmē tādu politisko orientāciju, kuras pamatuzskati sakņojas islāmā — Korānā un sunnā. Tādējādi jēdzieni “islāmisms” un “politiskais islāms” ir sinonīmi, un tā tie ir lietoti arī šajā grāmatā. Islāma reliģijas un politikas attiecības ir kontroversiāls temats, īpaši tāpēc, ka Rietumu sabiedrībā un mūsdienu politikas teorijā valsts un reliģija ir nošķirtas, proti, valsts ir sekulāra.

[2] Pret šādu apgalvojumu varētu iebilst, sakot, ka Musulmaņu brālība ir, ja ne organizējusi, tad vismaz sekmējusi terorismu. Tomēr te ir runa par valdošo vairākuma nostāju, un tā ir miermīlīga.

[i] Kepel, Gilles. Jihad: The Trail of Political Islam. London; New York: I.B.Tauris, 2006 — p. 28.

[ii] Moussalli, Ahmad. “Hassan al-Banna.” In The Oxford Handbook of Islam and Politics, edited by John L. Esposito and Emad El-Din Shahin, 129–143. Oxford: Oxford University Press, 2013.

[iii] Skat.: Moussalli, Ahmad. “Hassan al-Banna.” — pp. 131–134.

[iv] Skat.: Ibid. — pp. 134–136.

[v] Hemēns-Antila, Jāko. Islāma rokasgrāmata. Tulk. Ingrīda Peldekse. Rīga: Neputns, 2017 — 27. lpp. Par islāma un demokrātijas attiecībām mūsdienās un vēsturē skat.: Hashemi, Nader. “Islam and Democracy.” In The Oxford Handbook of Islam and Politics, edited by John L. Esposito and Emad El-Din Shahin, 68–88. Oxford: Oxford University Press, 2013.

[vi] Skat.: Moussalli, Ahmad. “Hassan al-Banna.” — pp. 136–140.

[vii] Kepel, Gilles. Jihad: The Trail of Political Islam. — p. 28–29.

[viii] Al-Anani, Khalil. Inside the Muslim Brotherhood: Religion, Identity, and Politics. Oxford: Oxford University Press, 2016 — pp. 160–161. Par Musulmaņu brālību mūsdienās, tās politiku un reliģiskajām idejām skat. arī: Kandil, Hazem. Inside the Brotherhood. Cambridge: Polity, 2015. Ļoti īsi par Musulmaņu brālību skat.: Armstrong, Karen. Islam: A Short History. London: Phoenix, 2001 — pp. 132–133.

Hiperkomunikācijas apoteoze

Hiperkomunikācijas apoteoze

Pirms gandrīz deviņdesmit gadiem — 1930. gada 18. aprīlī — Lielbritānijas raidsabiedrības BBC vakara ziņu izlaidumā diktors pavēstīja, ka tovakar nav itin nekādu jaunumu. Visā plašajā pasaulē nebija noticis nekas tāds, par ko būtu vērts ziņot klausītājiem. Atlikušo ziņu laiku ēterā skanēja mūzika.[i] Var jau būt, ka todien patiešām pasaulē nekas nebija atgadījies, tomēr šķietamāk, ka šobrīd mainījušies ir mediji, nevis pasaule. Pēc piecdesmit gadiem ASV mediju magnāts Teds Tērners nodibināja ziņu kanālu CNN un sāka īstenot pilnīgi citu pieeju. CNN bija pasaulē pirmais ziņu kanāls, kas bez mitas translēja ziņas visu diennakti. Nu vairs nevarēja būt ne runas par to, ka pasaulē nekas nav noticis, un, pat ja tā patiešām būtu, tad notikumi būtu jāizdomā. Ziņas vairs nevarēja būt tikai sausi fakti vai “paziņojumi” par lietu kārtību. Turpmāk tām vajadzēja būt veseliem stāstiem, kas aizrauj skatītāju sirdis un prātus, turklāt jo trakākiem, jo labāk. Galu galā neviens taču nespētu visu cauru diennakti skatīties garlaicīgas un pieticīgas ziņas.

Arī terorisms ir mainījies. Serbu “terorista” Gavrilo Principa raidītā lode nonāvēja Austrijas troņmantinieku Franci Ferdinandu, un šis atentāts iekustināja vienu no lielākajiem notikumiem cilvēces vēsturē. Bieži vien Principu vēstures annālēs piemin kā varonīgas atbrīvošanās kustības līdzgaitnieku cīņā pret koloniālistu jūgu, un tātad arī Ferdinanda noslepkavošanu uzskata par “nepieciešamu ļaunumu”. Droši vien tādas runas neraisītos, ja Principa pārstāvētais politiskais virziens vēlāk nebūtu guvis panākumus, līdzīgi kā terorista Ļeņina boļševiki pašu sarakstītajās vēstures grāmatās kļuva par tautas atbrīvotāju vairākumu. “Atšķirība starp politisko terorismu un parastu noziegumu kļūst skaidra, kad notiek režīmu maiņas, kurās bijušie teroristi nāk pie varas un kļūst par atzītiem valsts pārstāvjiem,” komentē filosofs Jirgens Hābermāss, taču uzreiz piebilst, ka nespēj iztēloties nekādus apsvērumus, kuru gaismā 11. septembra teroraktu kāds varētu atzīt par politisku rīcību un tādējādi attaisnotu.[ii] Nudien Bin Lādina sekotājiem nav izdevies nedz iekustināt ļaužu masas, nedz arī kaut nedaudz īstenot savus politiskos mērķus. Tomēr vismaz vienā veidā Al Kāidas sarīkotais terorakts bija pilnīgi mūsdienīgs, moderns un nepieredzēts — tas bija varens “notikums”.

Terorisma mērķis nav nogalināt cilvēkus. Tas ir tikai (ļoti nešķīsts) līdzeklis citu mērķu sasniegšanai. Taču 20. gadsimta un arī Islāma valsts kontekstā nekad vēl nav bijuši tik labvēlīgi apstākļi tieši terorismam kā kara līdzeklim. Līdz ar telegrāfa, radio, televīzijas un, visbeidzot, arī interneta izgudrošanu ir sācies mežonīgs komunikācijas apjoma pieaugums, kas vienlaikus ir radījis “mediju laikmetu”. Taču šā mediju “dižuma” ēnas puse ir tāda, ka terorisms un mediji viens otru stiprina. Teroristiskā organizācija Al Kāida labi saprata, ka konvencionālo spēku ziņā tā ir neizmērojami vājāka par vietējām sekulārajām varām un ASV. Cīnoties asimetriskos apstākļos, tā par savu ieroci izvēlējās terorismu, taču ne tikai tāpēc, ka tai nav savu regulāro bruņoto spēku, bet visupirms tāpēc, ka terorisms ir komunikācijas, informācijas un mediju laikmeta spožākā zvaigzne. Mediji alkst nevis pēc ziņām par tādu vai šādu lietu kārtību, bet gan pēc notikumiem — satraukumiem, skandāliem, vētrām un dziņām. Savukārt terorisms ir notikums par exellance. Tādējādi izveidojas savdabīga simbioze vai slēpta draudzība starp medijiem un terorismu — tie viens otru uztur pie dzīvības. Pārfrāzējot Kanta slaveno izteikumu, mediji bez terorisma būtu tukši, bet terorisms bez medijiem būtu mēms. Mediji pamirtu, ja nenotiktu “notikumi”, par kuriem stāstīt, un terorisms būtu bezjēdzīgs, ja nebūtu mediju — ja nebūtu, kas skatās un bīstās. Antropologs, mūsdienu terorisma pētnieks Skots Atrans trāpīgi norāda, ka jo īpaši mūsdienās mediji lielākoties ir izveidoti tā, lai publiku nevis informētu, bet gan satrauktu. Līdz ar to Islāma valstij bija pavisam viegli nolaupīt visuspēcīgo Rietumu propagandas mašinēriju un pavērst to pretējā virzienā. “Ar saprātīgiem ierobežojumiem un precīzu informāciju mēs varētu pret to cīnīties,” nedaudz pesimistiski konstatē Atrans: “Taču mēs to nedarīsim.”[iii] Un nedarīsim tāpēc, ka terorisms un mediji ir savijušies savstarpēji izdevīgās un uzturošās attiecībās — tā ir 21. gadsimta dēmoniskā laulība. Mediji ir arī terorisma skābeklis. Fizikas likumi nosaka, ka degvielas sajaukšanās ar skābekli liek vērpties liesmām, taču ideju un domu pasaulē terorakta sprādziena apjomu visupirms nosaka mediju pieejamība. Jo vairāk mediju, jo lielāks domas sprādziens.

Islāma valsts komunikācijas un mediju stratēģija ir gaužām vienkārša: rīkoties tā, lai varenie Rietumu mediji par to paši no savas gribas ziņotu, rakstītu, stāstītu un biedētu. Propagandas pētnieks Čārlijs Vinters raksta: “Iespējams, IVIL ir brutāla, bet tā ne tuvu nav iracionāla. Tās propagandisti ir cinisma etaloni, un viņi ļoti labi apzinās, ka ar savu audiovizuālo darbību spēj noteikt mediju dienaskārtību visā pasaulē. IVIL brutalitāte tiek pārraidīta apzinātā nolūkā vairot atpazīstamību. Taču vēl svarīgāk, ka tiek iegūta nevis jebkāda slava, bet gan slava pēc IVIL noteikumiem.”[iv]

Kopš ziņas ir pārtapušas par patēriņa preci, tās tiek izsmeltas un kļūst garlaicīgas. Tāpēc tās nemitīgi jāpadara satraucošākas. Tā ir vēl viena mediju iezīme — sensacionālisms. Katrai jaunākajai ziņai jābūt briesmīgākai un šokējošākai par iepriekšējo, kas nu jau tiek aizmirsta kā nebijusi. Mediji tiecas ne tikai pēc dižnotikumiem, bet arī pēc arvien lielākiem un lielākiem notikumiem. Tādējādi izveidojas hipertrofēta realitāte vai, precīzāk sakot, bezjēdzīgi uzburbis realitātes attēlojums. Šī gigantomānija raksturo arī komunikācijas praksi — hiperkomunikāciju, kurā visam jābūt milzīgam — jo milzīgāks, jo labāk. Tādējādi viss ir nevis vienkārši labs vai labāks, bet viss ir “iespējams, labākais pasaulē”. Jebkas ir vispārākajā pakāpē — labākais alus, labākā demokrātija un labākais matu šampūns. Taču “dižens” kļūst arī terorisms.

Hiperkomunikācijas apstākļos svarīgākais ir nevis saruna kā dialogs, bet gan monologu sērijas, kur to nozīmīgumu apliecina kliedziena skaļums. Šī loģika noved pie terorisma. Ja ziņai jābūt “milzīgai”, tad terorisms ir labākais ceļš uz plašsaziņas līdzekļu pirmo lapu. Izsakoties nedaudz ciniski, lai islāmistu terorists ar savu vēstījumu aizlauztos garām ziņām par Kimu Kardašjanu, nepietiek ar tikai viena cilvēka noslepkavošanu — vajag vismaz desmit. Turklāt, islāmistam par apbēdinājumu, skatītāji redzēs mazāk vēstījuma un vairāk spožu attēlu. Tādā ziņā terorisms ir absolūti mūsdienīgs. Tas līdz galam izspēlē mediju iekšējo loģiku. Terorisms ir hiperkomunikācijas apoteoze.

Jau komentējot 11. septembra teroraktu, franču filosofs Žans Bodrijārs rakstīja: “Šajā unikālajā notikumā, šajā Manhatanas šausmu filmā savienojās divi 20. gadsimta masveida apbrīnas elementi: kino baltā maģija un terorisma melnā maģija; attēla baltā gaisma un terorisma melnā gaisma.”[v] Taču līdz ar sava laika mežonīgi straujo informācijas aprites iespēju izaugsmi Islāma valsts propaganda ir vēl uzskatāmāk apvienojusi divus labi pazīstamus, taču atšķirīgus tematus. Viens ir interneta tehnoloģijas un sociālo mediju straujā attīstība, bet otrs — terorisms un radikālais islāms. Šis apvienojums ir vēl viens izaicinājums iesīkstējušam uzskatam, ka t.s. mudžāhidi un teroristi ir tehnoloģiski atpalikuši radikāļi. Realitāte ir gluži pretēja — Islāma valsts propagandas kampaņas apmērs un metodes liecina, ka militārais džihādisms ir braši iesoļojis 21. gadsimtā.

 

Nu jau vairs nevienu nevar izbrīnīt ar runām par tendenci, ka dažādas cilvēka dzīves šķautnes arvien vairāk pārvietojas uz virtuālo realitāti. Dzīves digitalizācijas temats — šī mūsdienu klasika — aptver labi zināmus jautājumus: kā planšetdatorus skolā, tā viedtālruņus ģimenē u.tml. Skaidrs, ka digitalizācijai ir gan labās, gan sliktās sekas, tomēr līdz šim “vidējais viedoklis” neietvēra domu, ka tā būtu jelkādā veidā saistīta ar islāmisko terorismu. Taču šai tendencei piemīt vēl kas — dzīves digitalizēšanās nes līdzi arī tehnoloģisko kompetenci (zinātību, know-how), kas ir plaši izplatīta, sevišķi jaunatnes vidū. Katram sava tīmekļa vietne vairs nav nekas ekskluzīvs, un teju vai visas iestādes, uzņēmumi, organizācijas un personas ir atrodamas tīmeklī. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka arī t.s. ļaunie spēki tur ir atraduši sev vietu, izstrādā savas šifrēšanas programmas vai lieto kriptovalūtu BitCoin.

Otru tematu — radikālo islāmismu un tā militārā džihādisma izpausmi — bieži vien uzskata par deviantu kustību, kuras rindās stājas vien “trakie”. Ja iedomājas, ka šie “trakie” salafīti noliedz Rietumu dzīvesveidu un vēlas dzīvot kā mūsu ēras 7. gadsimtā, varētu šķist, ka viņiem neklātos lietot datorus u.c. moderno tehniku.[1] Realitāte gan ir tāda, ka viņi to izmanto, turklāt daudz un prasmīgi. Patlaban valstīs Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā vidējais iedzīvotāju vecums ir aptuveni divdesmit pieci gadi (salīdzinājumam — Eiropas Savienībā tas ir aptuveni četrdesmit divi gadi).[vi] Šie jaunieši, kas apguvuši tehnoloģijas, ir teroristisko organizāciju mērķauditorija un potenciālie darboņi. Var tikai piekrist žurnālā MIT Technology Review izteiktajai atskārsmei, ka Islāma valsts “radās nozīmīgu tehnoloģisku pārmaiņu laikā” un tās biedri “sekulārajā tiešsaistes kultūrā” orientējas kā zivis ūdenī.[vii] Islāma ekstrēmismam savienojoties ar tehnoloģisko kompetenci, arvien lielāku nozīmi iegūst propagandas, maldināšanas, pierunāšanas u.tml. kaujas. Saistībā ar karu Ukrainā bieži runā par Krievijas īstenoto hibrīdkaru. Tomēr var rasties kārdinājums teikt, ka tieši Islāma valsts šo taktiku piekopj visprasmīgāk.[2]


[1] Pola Salahadina Refsdāla dokumentālajā filmā Dugma: Poga par Al Kāidas kaujiniekiem-pašnāvniekiem, kuri gaida savu kārtu, lai dotos izpildīt mocekļa uzdevumu, redzama kāda zīmīga aina. Entuziastiskais un apņēmības pilnais pašnāvnieks Kasvars telefonsarunā ar māti aicina: “Kļūsti taču vienreiz moderna!” Viņš, jautri pļāpājot, vairākkārt mudina mammu kļūt mūsdienīgākai un izmantot interneta saziņas rīku Skype. (Dugma: The Button. Directed by Paul Salahadin Refsdal)

[2] Taisnības labad jāteic, ka arī Rietumu varas nebūt nav atteikušās no propagandas darba. Piemēram, britu izmeklējošās žurnālistikas organizācija The Bureau of Investigative Journalism 2016. gadā publicēja pētījumu, kurā atklāja, ka ASV valdība Irākas kara laikā samaksāja aptuveni pusmiljardu ASV dolāru kādai sabiedrisko attiecību firmai Lielbritānijā. Tās uzdevums citstarp bija veidot viltotus Al Kāidas videomateriālus, lai diskreditētu teroristisko organizāciju un ar videofailos ieslēptu datortehnoloģiju izsekotu to izplatību. (Black, Crofton, and Abigail Fielding-Smith. “Fake News and False Flags.” The Bureau of Investigative Journalism)

[i] BBC. “’There is no news’: What a change from 1930 to today.” BBC News. 18 April 2017. http://www.bbc.com/news/entertainment-arts-39633603

[ii] Habermas, Jürgen. “Fundamentalism and Terror: A Dialogue with Jürgen Habermas.” In Philosophy in a Time of Terror: Dialogues with Jurgen Habermas and Jacques Derrida, by Giovanna Borradori, 25–43. Chicago: University of Chicago Press, 2003 — p. 34.

[iii] Atran, Scott. “Why ISIS has the potential to be a world-altering revolution.”

[iv] Winter, Charlie. “Shocked by the ‘cubs of the caliphate’? Of course you are – that’s Isis’s plan.” The Guardian. 5 January 2016. https://www.theguardian.com/commentisfree/2016/jan/05/cubs-of-caliphate-isis-children-videos-propaganda?CMP=share_btn_tw

[v] Baudrillard, Jean. The Spirit of Terrorism — pp. 29–30.

[vi] Skat.: Roudi, Farzaneh. Youth Population and Employment in the Middle East and North Africa: Opportunity or Challenge? Salīdzinājumam — Eiropas Savienības valstīs tas ir 42,2 gadi! (“Population structure and ageing.” Eurostat. June 2016. http://ec.europa.eu/eurostat/statistics-explained/index.php/Population_structure_and_ageing#Population_structure)

[vii] Talbot, David. “Fighting ISIS Online.” MIT Technology Review. September 30, 2015. https://www.technologyreview.com/s/541801/fighting-isis-online/

Vahābisms

Vahābisms

“Melnā Islāma valsts, baltā Islāma valsts. Viena šķērž rīkles, nogalina, nomētā ar akmeņiem, nocērt rokas, iznīcina cilvēces mantojumu, kā arī nicina arheoloģiju, sievietes un nemusulmaņus. Otra ir glīta un ģērbusies labās drānās, bet dara to pašu,” apgalvo alžīriešu izcelsmes rakstnieks un žurnālists Kāmils Dāvūds. Melnā ir Islāma valsts, taču baltā — Saūda Arābija. Viņa apsūdzība ir barga: “Islāma valstij ir māte — iebrukums Irākā. Taču tai ir arī tēvs: Saūda Arābija un tās reliģiski industriālais komplekss.”[i] Savukārt frāze “reliģiski industriālais komplekss”[1] ir klaja norāde uz Saūda Arābijas oficiālo islāma interpretāciju — vahābismu.

Kopš 11. septembra terorakta vahābisms ir kļuvis par daudzu spraigu teoloģisku un intelektuālu strīdu priekšmetu. Iespēju iedzelt Saūda Arābijai un vahābismam nekavējās izmantot arī tās galvenās sāncenses Irānas ārlietu ministrs Muhammads Džavāds Zarīfs viedokļrakstā, kas 2016. gada nogalē publicēts The New York Times: “Amerikāņu invāzija Irākā iekustināja šābrīža notikumus, taču galvenais vardarbības dzinulis ir Saūda Arābijas izplatītā ekstrēmisma ideoloģija.”[ii] Zarīfs, visādos veidos norādījis uz Saūda Arābijas un vardarbības saiknēm, nekautrējas vahābismu nodēvēt par “nāves kultu”.

Tomēr aina nebūt nav viennozīmīga. Turpat — The New York Times — mēnesi vēlāk Saūda Arābijas politikas analītiķis un komentētājs Muhammads al Jahjā publicēja viedokļrakstu “Nevainojiet terorismā vahābismu”. Viņš pamatoti norādīja uz Saūda Arābijas ieguldījumu terorisma apkarošanā, karaļvalsts ulamu pretteroristiskajiem rīkojumiem utt. Jahjā rakstīja: “Realitāte ir daudz sarežģītāka. [..] Vahābisma vai salafisma vainošana vardarbīgā radikālismā nav tikai intelektuāla kļūme vai netaisnība pret salafītiem. Tā ir sagrozīšana, kas kavē cīņu pret vardarbīgu radikālismu un traucē tā izprašanu.”[iii]

Vahābisms ir sunnītu islāma novirziens, kas radies, pastāvējis un turpina eksistēt Saūda Arābijā. Kā jau izklāstīts šīs grāmatas pirmajā daļā, Saūda Arābijas un vahābisma vēsture ir nesaraujami saistīta. Vahābisms leģitimē Saūda Arābijas karaļnamu, bet karaļnams nodrošina reliģiskās autoritātes varu.

Tomēr vahābisms iekļaujas plašākā teoloģiskā un filosofiskā kontekstā. Visupirms, apzīmējums “vahābisms” ir ārējs, proti, vahābisma praktizētāji sevi dēvē vai nu par salafītiem, vai arī par viendievjiem. Taču vēl pareizāk, viņuprāt, būtu pavisam atteikties no sašaurinošiem apzīmējumiem, jo viņu islāma interpretācija ir vienīgā patiesā, līdz ar to viņu pieeja gluži vienkārši ir “islāms” (t. i., citas interpretācijas nemaz nebūtu jāuzskata par islāmu). Savukārt “viendievji” ir norāde uz vahābisma centrālo dogmu — tauhīdu, absolūtu monoteismu.

Vahābisms ir arī salafisms, t.i., to var uzskatīt par puritānisko salafismu. Turklāt vahābisma dibinātājs Muhammads bin Abdulvahābs tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajiem salafisma pirmtēviem. Viņš savas dzīves laikā (1703–1792) nonāca pie pārliecības, ka steigšus ir vajadzīga islāma atjaunotne, jo konstatēja, ka tālaika islāmticīgo sabiedrība ir kļuvusi izlaidīga, netikumīga, mantrausīga u.tml. Dažādu salafisma novirzienu centrālās problēmas var atšķirties, taču tos visus vieno ideja, ka problēmas jārisina, atdarinot dievbijīgos priekštečus — salaf. To darīt piedāvāja arī Abdulvahhābs. Tomēr atšķirībā no Afgānī vai Abdu, kuri prātoja par islāma iekļaušanos modernitātes apstākļos, Abdulvahhābs savā mācībā uzsvēra absolūtu pakļaušanos, kā arī tiešu Korāna un hadīsu lasījumu. Proti, lai gan dažādie salafisma novirzieni it kā cīnās par vieniem un tiem pašiem mērķiem (visupirms par islāma atjaunotni šā jēdziena visneskaidrākajā nozīmē), atšķirības atklājas akcentos — ko katrs novirziens izceļ kā svarīgāko. Abdulvahhāba salafisms ir ieguvis gan teoloģiska puritānisma, gan savienībā ar Saūdu klanu arī militārā ekspansionisma vaibstus.

Vahābisma teoloģiskās koncepcijas centrā ir pretstatu pāris — tauhīds un širk jeb viendievība un daudzdievība. Tavhīd ir dieva absolūtās vienotības atzīšana — nav nekā cita kā tikai viens dievs, un šim vienīgajam dievam nav nekādu citu identitāšu, kur nu vēl bērnu. Savukārt širk apzīmē briesmīgu grēku — daudzdievību vai elkdievību.

Abdulvahhābs tauhīdu raksturo trijos veidos: kā absolūtu varu pār visu, kas uz zemes un debesīs, kā absolūtu un ekskluzīvu dievišķumu un kā īpašību, proti, kā varas un dievišķuma īpašību, kas piemīt tikai un vienīgi Dievam. Taču tam nevajadzētu būt kam pārsteidzošam, jo tauhīds ir centrālā ideja islāmā kā tādā, proti, islāms bez viendievības principā vairs nebūtu islāms. Līdz ar to jājautā, kas tieši atšķir Abdulvahhāba mācību? Atbilde ir saistīta ar teoloģijas un tiesību nošķīrumu. Tātad Abdulvahhāba salafisms ir ne tik daudz teoloģiska vai filosofiska koncepcija kā reformējoša prakse. Kā raksta vahābisma apoloģēte Natāna Delonga-Bāsa, Abdulvahhāba mācība apliecina islāma divējādo dabu, proti, teoloģisko un tiesisko dimensiju. Tas izpaužas kā teorijas un prakses nošķīrums. Musulmanis nevar izpelnīties dieva labvēlību tikai ar pareizu ticību (ortodoksija), jo Dievs visupirms vērtēs darbus. Tātad musulmanim jādomā par to, kā pareizi praktizēt ticību (ortoprakse).[iv] Līdz ar to vahābismu var saprast kā dinamisku ideju — nemitīgu cīņu pret širk jeb daudzdievību. Abdulvahhābs aicināja reformēt islāmu nevis tādā veidā, ka piedāvātu ieviest kādu jauninājumu, bet gan tieši otrādi — atsacīties no bidaa, no visām inovācijām, kas laika gaitā uzslāņojušās islāma patiesajai būtībai (tauhīds). Tādējādi vahābisms jāsaprot kā puritāniska (attīrīta), ultrakonservatīva prakse — uzvedības un ticības regulu kopums, ko nepārtraukti apdraud ticības maitātāji.

Runājot par širk, Abdulvahhābs nošķīra lielo un mazo širk. Lielais širk nozīmē jebkuras citas dievības piesaukšanu, bet mazais — tādu Dieva dievināšanu, kas patiesībā ir rūpes par sevi pašu.[v] Viņš cīnījās pret daudzveidīgām elkdievības vai daudzdievības formām: pret svētvietu, mošeju un kapavietu dievišķošanu, pret kapeņu apmeklēšanu, pret aizlūgšanu un starpniecību saziņā ar Dievu, pret amuletiem un talismaniem, buršanos, pareģošanu, maģiju utt., tostarp arī pret citiem musulmaņiem — šiītiem, sūfijiem u.c. Abdulvahhāba intelektuālā cīņa ir nemitīga konfrontācija ar visdažādākajām viltus dievībām nolūkā attīrīt islāmu no reģionāliem, etniskiem, kultūras u.tml. piesārņojumiem.[2]

Delonga-Bāsa, aizrautīgi aizstāvot vahābismu, raksta, ka atspoguļot vahābistus kā “vardarbīgu fanātiķu” pulku, kas sēj “haosu un nāvi”, ir gluži vienkārši aplami, jo tam nav pamatojuma Abdulvahhāba rakstos.[vi] Tomēr viņas entuziasmu apslāpē gan nikni kritiķi, gan vēstures liecības — 1802. gadā vahābisma piekritēji Saūdu klana vadībā uzbruka Kerbalai un apkāva tās iemītniekus šiītus, izlaupīja un sagrāva kapenes. Šis slaktiņš ir kļuvis par plaši zināmu piemēru, kas ilustrē vahābisma nežēlību un neiecietību. Kā jau parasti, patiesība, visticamāk, ir kaut kur pa vidu, jo vahābisma attīstība nav bijusi lineāra.[vii] Tomēr nevar noliegt to, ka Saūda Arābijas oficiālās islāma izpratnes — vahābisma — vēl attīrītāku formu, neovahābismu, kas atsvabinājies no saistībām ar karaļnamu, par savējo uzskata gan Al Kāida, gan Islāma valsts, gan citas karojošā salafisma grupas.[viii]


[1] Dāvūda raksta lasītājs var tikai minēt, vai šī frāze izmantota kā mājiens par Saūda Arābijas un ASV ciešajām attiecībām? Kādreizējais ASV prezidents Dvaits Aizenhauers 1961. gadā savā prezidenta amata atstāšanas runā brīdināja Amerikas sabiedrību par briesmām, kas var rasties, ja “militāri industriālais komplekss” tiks palaists savā vaļā. Aizenhaueru uzskata par šīs frāzes pirmautoru. Viņš bažījās par arvien lielāko militārās industrijas ietekmi uz politiku un par šā rūpala ētiskajiem principiem. Savā runā viņš mudināja līdzpilsoņus saglabāt modrību, lai “milzīgā industriālā un militārā mašinērija” sekmētu mieru un labklājību. (Eisenhower, Dwight D. “Farewell Address.” American Rhetoric)

[2] Šāda situācija ir labi pazīstama kristietības vēsturē, sākot no Sv. Augustīna, kura teoloģisko mantojumu varētu raksturot kā spraigu diskusiju ar tālaika konkurējošajiem ticības strāvojumiem, līdz raganu medībām, kas visupirms bija cīņa pret neskaitāmām māņticības un elkdievības formām. Arī Latvijas vēsturē ir daudz neskaidru jautājumu par ienākošo vāczemes kristiešu sinkrētismu. Astroloģijas, numeroloģijas, neopagānisma, dažādu kristietības sektu izplatīšanās u.tml. prakses arī mūsdienu rietumvalstīs, kas sevi pozicionē kā sekulāras un izglītotas, parāda, ka elkdievības fenomens ir klātbūtnīgs ne tikai Abdulvahhāba laiku Tuvajos Austrumos, bet arī rietumvalstu “zinātniskajās” sabiedrībās.

[i] Daoud, Kamel. “Saudi Arabia, an ISIS That Has Made It.” The New York Times. November 20, 2015. https://www.nytimes.com/2015/11/21/opinion/saudi-arabia-an-isis-that-has-made-it.html

[ii] Zarif, Mohammad Javad. “Let Us Rid the World of Wahhabism.” The New York Times. September 13, 2016. https://www.nytimes.com/2016/09/14/opinion/mohammad-javad-zarif-let-us-rid-the-world-of-wahhabism.html

[iii] Alyahya, Mohammed. “Don’t Blame ‘Wahhabism’ for Terrorism.” The New York Times. October 19, 2016. https://www.nytimes.com/2016/10/20/opinion/dont-blame-wahhabism-for-terrorism.html?_r=0

[iv] DeLong-Bas, Natana J. Wahhabi Islam: From Revival and Reform to Global Jihad. Oxford: Oxford University Press, 2004 — p. 41.

[v] Ibid. — pp. 63–64.

[vi] Ibid. — p. 224.

[vii] Delonga-Bāsa, aizstāvot vahābismu pret apsūdzībām ekstrēmisma, džihādisma un terorisma vairošanā, norāda, ka vahābisma aptuveni 250 gadus ilgā vēsture nav lineāra. Pastāv būtiskas atšķirības starp Abdulvahhāba teikto, Saūda Arābijas pirmā valstiskuma perioda politiku, mūsdienu Saūda Arābijas vahābisma izpratni un dažādu karojošo salafītu idejām. (DeLong-Bas, Natana J. “Islam and Power in Saudi Arabia.” In The Oxford Handbook of Islam and politics, 411–422. Oxford: Oxford University Press, 2013.)

[viii] Lai gan vahābisma loma islāma terorismā ir būtiska, nedrīkst tos vienādot. To bieži vien būtiski ietekmē vēsturiskais konteksts, vietējās paražas un pastāvošā politiskā, ekonomiskā u.tml. situācija. Skat.: Moniquet, Claude. The Involvement of Salafism/Wahhabism in the Support and Supply of Arms to Rebel Groups Around the World. Brussels: Directorate-General for External Policies of the Union, 2013.

Meklētāji

Meklētāji

Kas gan spētu aizvilināt no dzirkstošās jaunības saldajiem priekiem, liktu novērsties no dolce vita un tās vietā mesties sadisma orģijā? Tomēr aptuveni trīsdesmit, četrdesmit tūkstoši jaunu un vecu, zēnu un meiteņu no valstīm ārpus Irākas un Sīrijas, to skaitā visdažādāko aprindu pārstāvji no pārtikušās pasaules daļas jeb t.s. “zelta miljarda” zemēm izlemj upurēt visu, lai dotos pretī iznīcībai, vardarbībai, kas, protams, vienlaikus sola arī nabadzību, postu, diskomfortu un (netālā nākotnē) arīdzan nāvi. Šāda izvēle var šķist, mazākais, absurda. Taču šie cilvēki ir izvēlējušies pamest mājas un doties uz Islāma valsti.

Aizceļotāju dzīvesstāsti ir teju neskaitāmi, un vai ikkatrs pārsteidz ar vienkāršību. Varētu likties, ka pievienošanos patlaban skaļākajai teroristiskajai organizācijai pavisam noteikti būtu jāpavada kādām pompozām izdarībām. Šim notikumam vajadzētu būt eksaltētam. Taču, piemēram, kāda turku jaunekļa vārdā Rašids Tugrals dzīves gājums ir gaužām mierīgs.[i] Tugrals bija sekmīgs un draudzīgs astronomijas students prestižajā “Turcijas Hārvardā” — Tuvo Austrumu Tehniskajā universitātē. Viņa tēvam ir doktora grāds turku literatūrā. Savukārt Tugrals 2014. gadā iestājās maģistratūrā Jiveskiles Universitātē Somijā. Tomēr kaut kas bija noticis, un 2015. gada janvārī viņš pameta Somiju, lai aizceļotu uz Sīriju un tur pievienotos Islāma valstij. Draudzīgais, smaidīgais, komunikablais, labi izglītotais un daudzsološais jauneklis brīvprātīgi izlēma pieslieties slepkavu pulkam. Vēlāk viņa bijušie draugi un studiju biedri sprieda, ka Tugrala traģēdijas cēlonis bija nesekmīgie centieni dzīvot divās pasaulēs — starp reliģiju un zinātni; viņš pazuda neskaidrajā laukā starp reliģisko tradīciju un modernās pasaules kārdinājumiem.

Zēns no kādas Kurzemes sētas, Mārtiņš, Islāma valstī uzturējās aptuveni pusotru gadu. Islāmam viņš pievērsās vēl Latvijā, mācoties vidusskolas pēdējā klasē. Tolaik viņš tīmeklī bija sapazinies ar kādu somu, kurš iepazīstināja ar Islāma valsti. Soli pa solim sarunas kļuva tiešākas. Vervētāji solīja, ka Kalifātā būs ideāla dzīve. Tur valdīs sociālais taisnīgums un vienlīdzība, nevis materiālisms un kapitālisms, musulmaņi varēs brīvi praktizēt islāmu utt. Mārtiņš tam noticēja.

Uz Kalifātu viņš devās 2014. gada nogalē un, bez grūtībām šķērsojis Turcijas un Sīrijas robežu, ieradās Islāma valstī. Tur, atsacījies no vecās identitātes un kļuvis par mudžāhidu, viņš pārtapa par Abū Usmānu al Muhādžiru. Tomēr drīz vien viņš vīlās it visā. Izrādījās, ka dzīve utopijā nemaz nav tik lieliska kā cerēts. Islāma valsts amatpersonas, daudz nerūpējoties par kalsnā zēna labsajūtu, centās viņu iesaistīt militāros pasākumos.

Mārtiņa turpmākā dzīves gaita bija skarba un raiba. Vairākkārt mēģinājis bēgt, sadraudzējies ar čečeniem, klīdis pa tuksnešiem, gulējis slimnīcā utt., taču galu galā brīnumainā kārtā viņam kopā ar vēl dažiem uz nāvi notiesātajiem izdevās aizbēgt. Robežu ar Turciju viņš un daži ceļabiedri šķērsoja 2016. gadā, taču šoreiz pretējā virzienā, lai dotos prom no elles, kurā paši bija ielēkuši.

Islāma valsts vilinājumam padevās arī kāds cits jauneklis — Alī Šukrī Amīns, sudāniešu izcelsmes imigrants ASV.[ii] Alī Šukrī, kā jau tipisks pusaudzis, bieži konfliktēja ar māti un audžutēvu, taču vienlaikus arvien vairāk interesējās par ticības lietām. Kad viņam radās jautājumi par islāmu, pieaugušajiem nebija ne laika, ne saprašanas atbildēt. Savukārt ļaudis, ar kuriem viņš iepazinās un sazinājās internetā, aizpildīja tukšumu, izturējās pret viņu “gluži kā pret dēlu” un piedāvāja atbildes, kuras bieži vien bija radikālas. Alī Šukrī pats nedevās uz Islāma valsti, taču palīdzēja to izdarīt savam klasesbiedram; viņš arī aktīvi tālākizplatīja Islāma valsts propagandu. Viņu aizturēja ASV drošības iestādes, un tiesa piesprieda vienpadsmit gadu cietumā. Tobrīd Alī Šukrī bija tikai septiņpadsmit gadu.

Skatoties uz Islāma valsts noziegumiem, varētu šķist, ka tās kareivjiem pavisam noteikti jābūt “psihopātu bandai” un šim mentālajam stāvoklim būtu jāatspoguļojas atbilstošā vizuālajā tēlā (piemēram, āža kājas, aste, ragi, sēra smaka u.tml.). Taču, kā rakstā par kādu Islāma valsts kareivi parāda Alise Fordama, šie kaujinieki ne vienmēr ir brutāli vai vardarbīgi mežoņi. Fordama izstāsta divdesmit deviņus gadus vecā sīrieša Ahmeda Dervīša dzīves gājumu.[iii] Dervīšs pēc zaudētas kaujas nokļuva kurdu gūstā, tādējādi radās iespēja viņu izprašņāt. Dervīšs nebūt neizskatās pēc “zvērīga” kareivja. Gluži otrādi, viņš ir smalka auguma, pat vāja izskata vīrietis.

Dervīša ģimene nāk no Sīrijas pilsētas Homsas. Viņa tēvs kādu brīdi strādāja Saūda Arābijā, un Dervīšs bija devies piepalīdzēt. Sīrijas revolūcijas sākumā Dervīšu pārņēma milzu entuziasms, un viņš devās mājup, lai protestētu pret Asada varu. Taču, kā saka pats Dervīšs, viņš ātri vien vīlās revolūcijā, jo “tajā bija kaut kas netīrs”. Vēlāk viņa biedru grupiņa panīka un pajuka. Revolūcija bija izgāzusies. Tad kādudien Dervīšu uzrunāja brālēns, kurš jau bija iesaistījies Islāma valstī. Izskatījās, ka tā ir lieliska alternatīva. Dervīšs stāsta: “IVIL vīri bija uzticami — nekādas melošanas, nekādas zagšanas”. Dervīšs pievienojās grupējumam un saņēma militāro un reliģisko apmācību. Šis jaunais vīrietis — bijušais nemiernieks — par savu jauno dzīvi stāstīja, ka beidzot bija patiešām laimīgs un jutās tuvs Dievam. Acīmredzot vilšanās nemiernieku kustībā neapslāpēja viņa entuziasmu, un Islāma valsts pārstāvji bija gana attapīgi, lai Dervīšu (un citus līdzīgus cilvēkus) pārvilinātu savā pusē. Fordama, atsaucoties uz Hasana Hasana viedokli, ka Islāma valsts vardarbība ir redzamāka, taču Asada režīms to pašu ir paveicis daudz lielākā apmērā, spriež, ka no vietējo iedzīvotāju skatpunkta izvēle nav tik viennozīmīga — daudziem pievienošanās Islāma valstij nemaz nešķiet tas briesmīgākais.

Plaši izplatīts ir mīts, ka Islāma valstij pievienojas vienīgi arābi vai “dzimuši musulmaņi”. Ilustratīvs un arhetipisks piemērs ir stāsts par kādu tikai divdesmit trīs gadus jaunu sievieti ar pseidonīmu Aleksa.[iv] Jaunā dāma dzīvo nomaļa ASV štata perifērijā kopā ar vecvecākiem. Viņas dzīve allaž ir bijusi ārkārtīgi garlaicīga, tukša un vienmuļa. Laiku viņa lielākoties kavēja, tērzējot tīmeklī, īpaši Twitter. Reiz, uzzinājusi par Islāma valsts zvērībām, viņa publiski pajautāja, kāpēc tās notikušas? Viņai atbildēja Islāma valsts atbalstītāji. Pretēji gaidītajam saruna izvērtusies patīkama, atbalstītāji bijuši labsirdīgi un ieinteresēti. Tā jaunā dāma, kuras miesīgās dzīves robeža bija viedtālruņa ekrāns, soli pa solim atrada jaunus draugus. Sarakste ar islāmistiem viņas dzīvei piešķīra dzīvīgumu. Tagad viņai bija, ar ko nodarboties.

Aleksai izveidojās īpaši draudzīgas attiecības ar britu pilsoni Faisalu Mustafā. Piecdesmit vienu gadu vecais vīrietis ar labu izglītību, agrāk tiesāts par sadarbošanos ar teroristiem, sekmīgi piestrādāja, lai izveidotos patīkama sarakste. Viņš vienmēr atbildēja un centās it visu paskaidrot. Proti, viņš Aleksai izrādīja uzmanību. Vēlāk viņš pat sūtīja dāvanas. Mustafā rīkojās apdomīgi un lēnprātīgi. Viņš atturējās no tīmeklī ierastās ķengāšanās un prasmīgi izmantoja jaunās un naivās sievietes interesi. Viņš kritizēja kristietību, bet nekad nepārkāpa pieklājības robežas. Kādā dienā viņš pat solīja sameklēt Aleksai vīru un arī piedāvāja konkrētu variantu.

Aleksas savervēšanas procesā Mustafā vārda tiešā nozīmē rīkojās pēc rokasgrāmatas, proti, izmantoja “Kurss vervēšanas mākā”[v] padomus.[vi] Šo procesu varētu reducēt uz trim soļiem: ievilināt, izolēt un konvertēt. Pievilināšanas darbu Mustafā u.c. Islāma valsts piekritēji, parādot gan attapību, gan emocionālo inteliģenci, jau bija paveikuši. Viņi draudzīgā un saprotošā tonī piespēlēja Aleksas vājībām.

Nākamais posms Aleksas pievēršanā džihādisma ideoloģijai bija viņas izolēšana.[vii] Kad upuris ir ieintriģēts, bet vēl šaubās, tas jāizolē no alternatīviem zināšanu avotiem, kuri varētu diskreditēt vervētāja pozīciju. Kad bija pienācis attiecīgais brīdis, Islāma valsts piekritēji uzstāja, lai Aleksa pārtrauc attiecības ar saviem bijušajiem draugiem. Taču, kad viņa atteicās to darīt, viņu apsūdzēja nodevībā un spiegošanā. Lai glābtu situāciju, Aleksa bija gatava uz visu. Vervētājs viņai piedāvāja palīdzību, taču tai bija slēptā cena — arvien dziļāka ieslīgšana islāmistu informācijas telpā. Tādējādi, pieņemot palīdzību, viņa nokļuva vēl lielākā emocionālajā atkarībā. Proti, vervētāji rīkojās soli pa solim. Kad Aleksa jau bija iepinusies izliktajos tīklos, uz viņu pamazām sāka izdarīt spiedienu.

Arī konvertēšanās islāmā nenotika kā spējš sprādziens. Neviens viņai neprasīja šeit un tagad noliegt veco ticību un pieņemt jauno. Gluži pretēji, vervētājs atsaucas uz vervējamā jau pastāvošajiem uzskatiem, taču piesaista tos islāmam. Piemēram: “Tu taču dari A, B un C. Lūk, Islāma valsts atbalstītāji augsti godā A, B un C. Tātad tu jau tagad esi tās atbalstītājs!” Islāma valsts pārstāvji, iztiekot bez rupjībām, labprāt runāja par reliģijas tematiem un norādīja uz teoloģiskām problēmām kristietībā. Taču, kad Aleksa par tām gribēja parunāt ar savas draudzes mācītāju, tas neizrādīja lielu interesi. Savukārt Islāma valsts pārstāvji bija gatavi sniegt atbildes jebkurā brīdī. Proti, pārvilināšana islāmā nenotiek tukšā vietā, bet gan kā “dabiska” pāreja jeb “korekcija”.

Vervētāji guva sekmes. Lai pārietu islāmā, nevajag daudz. Pietiek ar publisku paziņojumu un diviem lieciniekiem. Aleksas gadījumā tā varēja būt problēma, taču vervētāji atrisināja arī to. Atbilstoši laikmeta garam viņa paklausīja padomam un par konvertēšanos islāmā paziņoja sociālajā tīklā Twitter, bet liecinieki bija citi tā lietotāji. Drīz vien viņa nolēma doties uz Sīriju.

Uz Sīriju Aleksa neaizbrauca. Viņu apturēja ģimene un ASV Federālā izmeklēšanas biroja darbinieki. Aleksa apsolīja pārtraukt saraksti ar Mustafā. Taču, kā raksta The New York Times, drīz vien viņa neizturēja un sarakstīšanos atsāka. Aleksas dzīvesstāsts apliecina vismaz divas atziņas. Visupirms, izolētu, garlaikotu, morāli nenobriedušu un ideoloģiski pilnīgi tukšu cilvēku var apburt ar elementāru paņēmienu — pievēršot uzmanību, izrādot rūpes un gādību; citiem vārdiem, kļūstot par draugu. Taču Aleksas dzīves gājums vienlaikus parāda kādu bezdibeni. Proti, viņas dzīve bija tukša. Viņa nekam neticēja, viņai nekas nebija vajadzīgs. Kamēr Islāma valsts kaujinieki bija gatavi mesties nāvē ideju vārdā, tikmēr Aleksa, izsakoties vienkāršoti, mira nost no garlaicības.


[i] VOA’s Extremism Watch Desk. “Descent Into Jihad.” Voice of America. 2016. http://projects.voanews.com/descent-into-is/

[ii] Tolan, Casey. “A Virginia teen who ran a pro-ISIS Twitter account is going to prison for 11 years.” Fusion. September 1, 2015. http://fusion.net/story/191633/a-virginia-teen-who-ran-a-pro-isis-twitter-account-is-going-to-prison-for-11-years/

[iii] Fordham, Alice. “Joining ISIS: It’s Not Always For Reasons You Might Assume.” National Public Radio. April 30, 2016. http://www.npr.org/sections/parallels/2016/04/30/475128200/joining-isis-its-not-always-for-reasons-you-might-assume

[iv] Callimachi, Rukmini. “ISIS and the Lonely Young American.” The New York Times. June 27, 2015. https://www.nytimes.com/2015/06/28/world/americas/isis-online-recruiting-american.html

[v] Al Qa’idy, Abu Amru. A Course in the Art of Recruiting. PDF. Translated by Abu Mujahid and Abu Khalid. n.d.

[vi] Pretterorisma pētnieki Braiens Fišmens un Abdullāhs Variuss norāda, ka “Kursa vervēšanas mākā” nozīmīgākā inovācija ir detalizētā metodoloģija, kas visupirms domāta iesācējiem, kā arī vervēšanas progresa novērtēšanai paredzētu instrumentu piedāvājums un savdabīgs ierosinājums, kā izmantot Al Kāidas propagandas materiālus. “Kurss vervēšanas mākā” ir sadalīts piecos posmos: 1) potenciālās mērķpersonas sameklēšana, 2) attiecību izkopšana, 3) ticības modināšana, 4) džihādisma idejas iedvešana, 5) savervētā kļūšana par īstenu mudžāhidu. Skat.: Warius, Abdullah, and Brian Fishman. “A Jihadist’s Course in the Art of Recruitment.” CTC Sentinel (Combating Terrorism Center) 2, no. 2 (February 2009).

[vii] Par t.s. atbalss kambaru (izolēta uzskatu telpa, kurā atbalsojas vienas un tās pašas ziņas) lomu skat.: Winter, Charlie. “An integrated approach to Islamic State recruitment.” Special report, April 2016.

Revolūcijas nolaupīšana

Straujie un apdullinošie Islāma valsts panākumi sākās 2014. gadā. Taču tos nodrošināja vairāki notikumi, pasākumi un stratēģiski lēmumi vēl 2012. un 2013. gadā. Lai gan plašsaziņas līdzekļos izskatījās, ka Islāma valsts panākumi ir nākuši gluži kā zibens no skaidrām debesīm, šāds situācijas atspoguļojums nebija precīzs.

Visupirms jāņem vērā pilsoņu karš Sīrijā.[i] Jau kopš nemieru sākuma gan rietumvalstis, gan sunnītu monarhijas nepagurstot meklēja veidus, kā panākt Asada varas krišanu, taču ātri vien kļuva skaidrs, ka nekur Asads nekritīs. Viņam bija pārāk spēcīgi atbalstītāji — Krievija un Irāna, kā arī Hizbullāh. Asada opozīcijas spēki spēja pilnībā sagrābt tikai divas lielpilsētas — Raku un Idlibu, bet Alepo tiem tā arī neizdevās pilnīgi pakļaut. Tomēr rietumvalstis un sunnītu monarhijas spītīgi neatkāpās no savas ieceres. Milzīgais atbalsts nemierniekiem, ko sniedza, piemēram, Saūda Arābija, Katara, Turcija un ASV, karadarbību ieveda strupceļā. Tādējādi Sīrijas pilsoņu karš īstenībā kļuva par vairāku karu sajaukumu: sabiedrība pret valsts varu, sunnīti pret alavītiem, sunnīti pret šiītiem, Irāna pret Saūda Arābiju, Krievija pret rietumvalstīm utt. Kādā atklātības uzplūdā ASV viceprezidents Džo Baidens, uzstājoties Hārvarda universitātē, skaidroja situāciju: “[Saūda Arābija, Turcija, Emirāti u.c.] bija tik ļoti pārņemti ar ideju, ka jāgāž Asada vara un jāīsteno netiešais karš starp sunnītiem un šiītiem. Ko viņi darīja? Viņi deva simtiem miljonus dolāru un desmitiem tūkstošus tonnu ieroču jebkuram, kas vien karotu ar Asadu. Taču cilvēki, kas saņēma atbalstu, bija An Nusra fronte un Al Kāidas ekstrēmisti.”[ii] Asada drošības iestāžu un armijas panākumi cīņā pret nemierniekiem bija diezgan pieticīgi. Kaut cik nopietni izkustināt fronti nespēja arī opozīcija. Šī nerimstošā stīvēšanās bija lieliska augsne, kurā varēja uzplaukt Islāma valsts. Kad karadarbībā 2012. gada sākumā iesaistījās An Nusra fronte, Asada situācija vēl vairāk sarežģījās. Nemiernieki ieņēma vairākas nozīmīgas teritorijas un pilsētas.

Alepo — Sīrijas lielākajā pilsētā — pirmās nopietnās sadursmes, t.i., vairāk nekā tikai protestētāju dusmu izvirdumi, izcēlās 2012. gada 19. jūlijā. Uzbrukumu sāka nemiernieki, kuru rindās bija gan t.s. Brīvās sīriešu armijas, gan dažādu islāmistu grupējumu kaujinieki. Kopš tā laika nerimtīgās kaujās Alepo tika pārvērsta gruvešu kaudzēs, līdz, visbeidzot, 2016. gada 13. decembrī Asada Sīrijas armija paziņoja, ka pēc vairāk nekā četrus gadus ilgām cīņām “Asada Staļingradā” tā ir sakāvusi nemierniekus un atguvusi kontroli pār pilsētu.[iii]

Savukārt Raka palika mudžāhidu rokās līdz pat 2017. gada beigām. Viens no pirmajiem nozīmīgajiem nemiernieku panākumiem Rakas administratīvajā apgabalā bija Tabkas jeb Eifratas HES ieņemšana 2013. gada 11. februārī. Tas bija svarīgs notikums, jo Tabkas HES ir viens no galvenajiem elektroenerģijas avotiem Sīrijā. Diezgan drīz — marta sākumā — nemiernieki, to skaitā gan Brīvā sīriešu armija, gan An Nusra fronte, iekaroja arī apgabala galvaspilsētu Raku. Šī pilsēta jau pirmīt bija kļuvusi par visu Asada opozīcijas dalībnieku satikšanās punktu. Tajā drūzmējās ļaudis un kaujinieki ar visdažādākajiem uzskatiem, bet vienu virsmērķi — gāzt Asada varu.[1] Taču viss ātri vien mainījās. Gan Rakā, gan citos Ziemeļsīrijas apvidos parādījās misionāru skoliņas, kas patiesībā bija Islāma valsts izlūkdienesta piesegs, kā arī dažādi ļaudis, kuri uzstāja, ka jāizkar melnie islāmistu karogi utt.; maijā sākās ietekmīgu un bīstamu cilvēku nolaupīšana, uzbrukumi konkurējošiem opozīcijas grupējumiem u.tml. Visbeidzot, tā paša gada nogalē varu Rakā savās rokās faktiski bija pārņēmusi Islāma valsts. Vēlāk, 2014. gada vidū, Raku pasludināja par Islāma valsts galvaspilsētu. Tas izraisīja nevaldāmu jaunu karotāju pieplūdumu no ārzemēm: “Tā bija kā Ņujorka! Otra Ņujorka! Cilvēki no Austrālijas, Beļģijas, Vācijas, Francijas! Globāls vilnis!”[iv]

Rakas apgabala atkarošana sākās 2016. gada nogalē, bet militārās kampaņas pēdējā fāze – uzbrukums Rakai — 2017. gada 6. jūnijā. Ofensīva turpinājās vairāk nekā četrus mēnešus un pēc ilgām, nežēlīgām kaujām Sīrijas Demokrātiskajiem spēkiem (Sīrijas kurdu kaujinieku organizācija, kurā iesaistījušies arī arābi un neliels skaits eiropiešu[v]) ar ievērojamu ASV atbalstu bruņojuma piegāžu un bombardēšanas veidā izdevās iespiest stūrī Islāma valsts kaujiniekus. Tad Sīrijas Demokrātisko spēku un Rietumu pārstāvji noslēdza daījumu ar Islāma valsti, kas ļāva tās kaujiniekiem kopā ar ģimenēm evakuēties no pilsētas. Trīs dienas un naktis šim darbam īpaši noalgotu autobusu un smago kravas mašīnu kolonas  kopā ar Islāma valsts autoparku no Rakas izveda simtiem kaujiuniekus, ģimenes un ieroču kalnus — kopskaitā aptuveni 4 000 cilvēkus.[vi] Kaujas beidzās 2017. gada 17. oktobrī.

Nemiernieki ieņēma arī teritorijas Sīrijas Ziemeļos pie Turcijas robežas, piemēram, Bābu, Manbidžu, mazo, bet simboliski nozīmīgo ciematu Dābiku, Džarābulusu u.c. Arī šīs teritorijas vēlāk savā varā pārņēma Islāma valsts. Tam bija tālejošas sekas, proti, Turcijas robežsardzes rīcība jeb, precīzāk sakot, tās trūkums ļāva milzīgam ārvalstu mudžāhidu skaitam nokļūt Sīrijā un pievienoties kādam no nemiernieku grupējumiem, visbiežāk Islāma valstij. Uz Turcijas un Sīrijas robežas izveidojās plašs un diezgan viegli pārvarams ceļu tīkls, ko iesauca par “džihādistu lielceļu”. Patlaban Islāma valsts šīs teritorijas vairs nekontrolē.

Islāma valsts rokās nonāca arī Sīrijas lielākie naftas lauki, proti, teritorijas valsts vidienē — Deir ez Zoras apgabals. Tur atrodas ne tikai naftas iegulas, bet arī naftas pārstrādes rūpnīcas. Šo teritoriju sagrābšana bija gan smags trieciens Asada valdībai, gan milzīgs ieguvums jaunajiem saimniekiem — vienubrīd An Nusra frontei, bet vēlāk Islāma valstij. To kontrole sniedza iespēju tikt pie milzu bagātības. Izmantojot “džihādistu lielceļu” un Turcijas robežas nosacīto atvērtību[2], līdz 2015. gada beigām Islāma valsts varēja gandrīz netraucēti tirgot naftu melnajā tirgū, kas tai ienesa aptuveni 1,5 miljonus ASV dolāru dienā![vii]

Šīs un citas teritorijas iekaroja dažādi nemiernieku grupējumi, kurus vienoja pretestība Asada varai. Lai gan starp nosacīti mērenajiem un acīmredzami nemērenajiem spēkiem dažkārt izvērtās sadursmes, tie spēja saglabāt savu vietu. Iepriekš pieminētajā runā Džo Baidens komentēja: “Mēs, amerikāņi, iedomājamies, ka ikvienā valstī, kur notiek pārmaiņas, aiz kāda akmens ir paslēpies Tomass Džefersons un aiz smilšu kāpas — Džeimss Medisons. Lietas būtība bija spējā identificēt mērenos spēkus Sīrijā. Taču mēreno spēku nebija, jo tos veidoja nevis kareivji, bet gan veikaliņu īpašnieki [u.c. neprofesionāļi].”[viii] Mērenie nemiernieki — “izcili mūziķi, arhitekti, zinātnieki un biznesa līderi”[ix] — nespēja pretoties profesionālu un kaujās rūdītu mudžāhidu spiedienam. Pat ja kādreiz mērenā revolūcija eksistēja, tā pamazām izgaroja kara tveicē. Spēku samēru mainīja no Irākas ienākusī Islāma valsts. Kopš konflikta ar An Nusra fronti tā bija piesaistījusi sev jaunus karotājus no ārvalstīm un sakoncentrējusi spēkus, lai tieši iesaistītos notikumos Sīrijā. Islāma valsts pamazām, soli pa solim izspieda visas citas nemiernieku organizācijas. Vienīgā teritorija un pilsēta, kur An Nusra fronte saglabāja savu vadošo pozīciju, bija Alepo. Savukārt gan Turcijas un Irākas pierobežas, gan Rakas, Deir ez Zoras u.c. apgabali 2013. gada beigās faktiski jau bija nokļuvuši Islāma valsts kontrolē.

Laupījums Sīrijā bija ražens. Islāma valstij izdevās nolaupīt ne tikai revolūcijas jūsmu, bet arī ievērojamus ieroču krājumus no Asada Sīrijas bruņoto spēku noliktavām, kā arī no dažādiem Asada opozīcijas grupējumiem, kurus pirms tam aktīvi atbalstīja un apgādāja gan rietumvalstis, gan Persijas līča monarhijas. Turklāt Sīrijas kampaņa bija nodrošinājusi to, ka turpmāk Asads būs aizņemts ar nepatikšanām savā zemē un nespēs ietekmēt notikumus Irākā.

Kopsavelkot, Sīrijā izveidojās ļoti labvēlīga situācija Islāma valsts tālākai ekspansijai:

  • “džihādistu lielceļš” nodrošināja jaunu rekrūšu pieplūdumu un
  • milzīgus finansiālus ienākumus;
  • kontrole pār plašām teritorijām Sīrijā vairoja mudžāhidu pašapziņu un apņēmību, kā arī organizācijas slavu;
  • slava veicināja jaunu vietējo rekrūšu pieplūdumu;
  • nemieri iegrožoja Asada Sīrijas arābu armijas spējas kaut ko ietekmēt;
  • Islāma valstij izdevās nolaupīt milzīgus ieroču krājumus no Sīrijas armijas noliktavām;
  • Islāma valsts iekaroja vairākas pilsētas, piemēram, Raku, kurā nostiprinājās un varēja īstenot savu politiskās, sociālās un tiesiskās dzīves redzējumu.

[1] To viņi paspēja izdarīt vismaz simboliski, proti, drīz pēc tam, kad bija ieguvuši kontroli pār pilsētu, nemiernieki nogāza Asada tēva — Hāfiza al Asada pieminekli.

[2] WikiLeaks 2016. gada decembrī darīja pieejamas Turcijas enerģētikas ministra, Erdogana znota Berata Albairaka e‑vēstules, kas no jauna uzjundīja apsūdzības, ka Turcija visaugstākajā valdības līmenī veicināja šo rūpalu. Skat.: McKernan, Bethan. “Email cache proves Turkish oil minister’s links to Isis oil trade, WikiLeaks claims.” The Independent; WikiLeaks. “Berat’s Box.” WikiLeaks.

[i] Par Sīrijas pilsoņu kara evolūciju skat.: Lister, Charles R. The Syrian Jihad: Al-Qaeda, the Islamic State and the Evolution of an Insurgency.

[ii] Biden, Joe. “Vice President Biden Speaks to the John F. Kennedy Jr. Forum.” YouTube. The White House. October 2, 2014. https://www.youtube.com/watch?v=UrXkm4FImvc&feature=youtu.be&t=1h31m57s

[iii] “Esam saņēmuši ziņu, ka Alepo austrumos militārās aktivitātes ir beigušās,” ANO Drošības padomes kaismīgajā sēdē teica Vitālijs Čurkins. “Sīrijas valdība ir ieguvusi kontroli pār Alepo austrumiem.” (Bassam, Laila, Angus McDowall, and Stephanie Nebehay. “Battle of Aleppo ends after years of bloodshed with rebel withdrawal.” Reuters. 13 December 2016. http://www.reuters.com/article/us-mideast-crisis-syria-idUSKBN1420H5)

[iv] Remnick, David. “Telling the Truth About ISIS and Raqqa.” The New Yorker. November 22, 2015. http://www.newyorker.com/news/news-desk/telling-the-truth-about-isis-and-raqqa

[v] Interviju ar itāli Klaudio Lokateli skat.: Kārkluvalks, Andris. “‘Daesh’ atbildēja tikai ar lodēm. Itālis Klaudio ‘Delfi’ stāsta par septiņiem mēnešiem Sīrijas frontē.” Delfi. 2017. gada 30. oktobris. http://www.delfi.lv/news/arzemes/daesh-atbildeja-tikai-ar-lodem-italis-klaudio-delfi-stasta-par-septiniem-menesiem-sirijas-fronte.d?id=49390247

[vi] Sommerville, Quentin, and Riam Dalati. “Raqqa’s dirty secret.” BBC News. 13 November 2017. http://www.bbc.co.uk/news/resources/idt-sh/raqqas_dirty_secret

Par cīņām Rakā skat.:

Sommerville, Quentin, and Riam Dalati. “The city fit for no-one: Inside the ruined ‘capital’ of the Islamic State group.” BBC News. 27 September 2017. http://www.bbc.co.uk/news/resources/idt-sh/the_city_fit_for_no_one_raqqa_syria_islamic_state_group

[vii] Solomon, Erika, Robin Kwong, and Steven Bernard. “Inside Isis Inc: The journey of a barrel of oil.” Financial Times. February 29, 2016. http://ig.ft.com/sites/2015/isis-oil/

[viii] Biden, Joe. “Vice President Biden Speaks to the John F. Kennedy Jr. Forum.”

[ix] “Bēgļu uzņemšana – nevis apdraudējums, bet iespēja Latvijai.” 2015. gada 7. augusts. https://docs.google.com/document/d/1yoi6PBKTBl6ghXPvnqqiJYIFqtIXGJ33yi7XEH9nkS0/edit; Satori. “Vairāk nekā 160 cilvēku atklātā vēstulē aicina novērtēt bēgļu uzņemšanas sniegtās iespējas Latvijai.” Satori. 2015. gada 7. augusts. http://www.satori.lv/raksts/9730/Vairak_neka_160_cilveku_atklata_vestule_aicina_novertet_beglu_uznemsanas_sniegtas_iespejas_Latvijai

‘Islāma valsts’ dibināšana

‘Islāma valsts’ dibināšana

Islāma valsts “tēva” bojāeja varēja pielikt punktu turpmākai notikumu virzībai. Taču, rēķinoties ar pastāvīgajiem draudiem, mudžāhidu teroristiskās organizācijas ir iemanījušās vienmēr būt gatavas pārgrupēties un aizstāt zaudētos vadoņus. Zarkāvī nāve netraucēja Mudžāhidu padomei turpināt viņa iesākto darbu, un 2006. gada jūnijā tā ieguva jaunu vadītāju — Abū Aijūbu al Masrī (pazīstams arī kā Abū Hamza al Muhādžirs), taču viņš amatā nesabija ilgi, jo tā paša gada 12. oktobrī padomei pievienojās vēl trīs Irākas mudžāhidu grupējumi un pēc trim dienām tika lemts par jaunas organizācijas dibināšanu, proti, 2006. gada 15. oktobrī Mudžāhidu padome nodibināja Islāma valsti Irākā.[i] Tieši šis brīdis ir organizācijas, ko patlaban pazīstam ar nosaukumu Islāma valsts, dibināšanas diena.

Turklāt paziņojuma video tika pavēstīts, ka organizāciju turpmāk vadīs Abū Umars al Bagdādī (nejaukt ar pašreizējo Islāma valsts vadītāju Abū Bakru al Bagdādī). Jaunais organizācijas vadītājs — izbijis policists Huseina Irākā, īstajā vārdā Hamīds Dāvūds Halīls az Zāvī — tika pagodināts ar zīmīgu titulu, proti, viņu pasludināja par amīr al-muminīn — ticīgo pavēlnieku. Šo apzīmējumu bieži piedēvē kalīfiem. Vēstītājs arī tūdaļ piebilda, ka visi islāmticīgie sunnīti ir aicināti zvērēt viņam uzticību, atbalstīt jauno organizāciju utt. Abū Umars tika iecelts par organizācijas “prezidentu”, bet Masrī ieguva vietnieka un kara lietu pārvaldnieka titulu un kļuva par faktisko organizācijas vadītāju.[ii]

Islāma valsts bija dibināta, un tai bija savs kalīfs. Bija jāsākas jauniem laikiem. Taču nekas tā īsti nenotika. Gan Masrī, gan Abū Umars ātri vien konstatēja, ka viņu aicinājums nav guvis plašu atsaucību un Irākas iedzīvotāji neizrāda lielu entuziasmu būvēt tikko pasludināto valsti.

Gluži otrādi, sajūsmas vietā sākās strīdi, kas gandrīz izraisīja bruņotu konfrontāciju ar neapmierinātajiem līdzgaitniekiem. Jau oktobrī sākās konflikts ar vienu no mudžāhidu grupējumiem Irākā, kas nebija iesaistījies Mudžāhidu padomē. Tā vadītājs Abū Usāma al Irākī, domājot, ka Mudžāhidu padome un Islāma valsts Irākā ir Al Kāidas apakšuzņēmums, vērsās pie Bin Lādina. Viņš sparīgi kritizēja jauno pasākumu, norādīja, ka kalifāta dibināšana ir farss, kam nav ne kādas saistības ar realitāti, apsaukāja konkurentus par hāridžītiem un aicināja Bin Lādinu apvaldīt savus padotos. Nesaņēmis atbildi, viņš pat draudēja sākt karot ar Al Kāidu (sic!), nevis ar Islāma valsti Irākā. Acīmredzot tās slava bija tik pieticīga, ka pat Irākas mudžāhidi nejaudāja to atšķirt no Al Kāidas. Neskaitot šauras aprindas tīmekļa vietņu forumos, jaunās valsts pasludināšanu gandrīz neviens neuztvēra nopietni, jo uzskatīja, ka vienīgā pārmaiņa ir nosaukumā. Zināmā mērā tā arī bija.

Apzinoties savu necilo statusu, Islāma valsts Irākā vadība izdeva paziņojumu “Informējot cilvēci par Islāma valsts dzimšanu”, kurā attaisnoja savu pastāvēšanu un uzskaitīja argumentus, kāpēc tā jāuztver nopietni.[1] Islāma valsts pētnieks Kouls Banzels norāda, ka šajā tekstā, izmantojot izteiksmes nenoteiktību, doti nepārprotami mājieni, ka Islāma valsts Irākā ir kalifāts. Minētajā publikācijā tās autors rakstīja, ka viens no tradicionālajiem veidiem, kā jauns valdnieks var iegūt varu, ir vēlēšanas, proti, īpaši izvēlēta gudrāko un labāko pārstāvju kopiņa ievēl jauno kalīfu. Islāma valsts Irākā vadība uzstāja, ka to ir pilnvarojusi tieši šāda elitāra grupa. Apoloģijas autors uzsvēra, ka viņi ir tiesīgi pārstāvēt savu sabiedrību, jo gūst plašu tās atbalstu un ir konsultējušies ar vietējiem cilšu līderiem — šeihiem. Turklāt vienīgie, kuru balsis ir ko vērtas, ir mudžāhidi, kuri karo pret amerikāņiem un šiītiem. Proti, paši izveidoja elektorātu, kas pats sevi ievēlēja. Viņi apgalvoja, ka valsts dibināšanu pamato šim solim labvēlīgā situācija, proti, amerikāņi jau vācoties prom (aplamība), Irākas valdība esot vairāk farss nekā valdība (zināmā mērā taisnība), un sunnītu teritorijās vara ir mudžāhidu rokās (daļēja taisnība).[iii]

Apjaušot stāvokļa sarežģītību, bet to līdz galam neizprotot, Al Kāida centās nogludināt situāciju. Bin Lādins publicēja runu, kurā centās pārliecināt, ka Islāma valsts Irākā ir diža organizācija, tās kareivji ir ticīgi ļaudis un cīnās par cēliem mērķiem, turklāt šāds veidojums varētu palīdzēt konsolidēt Irākas sadrumstaloto sunnītu pretošanās kustību. Piedevām vēl — viņš argumentēja — arī Muhammads sarežģītos politiskajos un militārajos apstākļos rīkojās no vājām pozīcijām, taču izkaroja cerēto. Acīmredzot Al Kāida juta atbildību par pašu ierosināto projektu un vairākkārt apstiprināja, ka organizācija Al Kāida Irākā vairs nepastāv. Taču, šķiet, tas bija vienīgais, par ko Al Kāida un Islāma valsts Irākā bija vienisprātis.

Visupirms jau jānorāda tas, ka Islāma valsts Irākā dibināšanas laikā nenotika konsultācijas ar Al Kāidu. Te jāņem vērā, ka islāmā uzticības zvērestu — baija — dod nevis organizācijai, valstij u.tml., bet gan cilvēks cilvēkam. Uzticību bija solījis Zarkāvī, taču Masrī un Abū Umars ne. Līdz ar to viņiem nebija formālu saistību apspriesties ar pārraugošo organizāciju, un viņi to arī labprāt nedarīja. Savukārt Al Kāida, nojaušot briestošās nepatikšanas, izrādīja par projektu tikai pieticīgu entuziasmu. Viens no faktoriem, kas sekmēja atsvešināšanos, iespējams, bija nepatika pret Zarkāvī ekstrēmismu. Tas varētu izbrīnīt, taču Al Kāida tiešām bija nogurusi no pārspīlētās vardarbības un mežonības. Tomēr jāatceras, ka Al Kāidas stratēģiskā prioritāte bija islāmticīgo ļautiņu, sevišķi sunnītu noskaņošana sev par labu. Savukārt Zarkāvī stils veicināja pretējo. Strīdi par stratēģiju laika gaitā izvērtās tiktāl, ka Al Kāida apsvēra nepieciešamību pilnīgi saraut saites ar Islāma valsti Irākā, t.i., “brutālo neveiksminieku bandu”, kas “aptraipa Al Kāidas labo slavu”.

Piemēram, ASV pilsonis, islāma konvertīts un Al Kāidas runasvīrs Ādams Gadāns vēstulē Bin Lādinam rakstīja, ka vienīgais risinājums ir oficiāli saraut saites ar Zarkāvī grupējumu, jo citādi “arvien vairāk un vairāk cietīs [Al Kāidas] reputācija.”[iv] Par situāciju satraucās arī Bin Lādins, kurš kādā vēstulē 2010. gadā rakstīja, ka, lai atgūtu vienkāršo musulmaņu uzticību, ir jāsāk jauns Al Kāidas darbības posms, proti, turpmāk vairāk jādomā par komunikācijas stilu, jāpielāgo vēstījuma saturs tā, lai plašās masas to spētu saprast, jācenšas būt draudzīgākiem u.tml.[v] Acīmredzot arī Bin Lādins saskārās ar tipisku mūslaiku problēmu — ļaudis nelasa garus tekstus un nevēlas iedziļināties temata izpētē. Šo apsvērumu patlaban skaidri apzinās Islāma valsts propagandas veidotāji, kuri atšķirībā no Al Kāidas izplata īsus, krāšņus, “holivudiskus” videoklipus, proti, vairāk bildīšu un mazāk teksta.

Par krīzi vēstīja dažādi avoti. Kouls Banzels, atsaucoties uz pārtvertām mudžāhidu vēstulēm, apraksta situāciju: “Kad ziņas par stāvokli Irākā beidzot sasniedza Al Kāidas vadību, tā bija šokēta. Islāma valsts [Irākā] dibināšana bija nožēlojama izgāšanās. Organizācijas jurists Abū Suleimāns al Utaibī 2007. gada aprīļa nogalē sagatavoja vēstuli Al Kāidas vadībai, lai brīdinātu par briesmīgo situāciju. Islāma valsts [Irākā] ne tikai zaudēja teritoriju un atbalsta punktus, piemēram, Ramādī, tās līderi bija zaudējuši arī saikni ar realitāti. Masrī apgalvojumi, ka viņš ir ieguvis daudzu sunnītu arābu cilšu šeihu atbalstu, gluži vienkārši nebija patiesi. .. Paziņojums par valsti bija sasteigts un “ticīgo pavēlnieka” Abū Umara al Bagdādī ievēlēšana notika pavirši.”[vi] Jaundibinātais kalifāts jeb, kā raksta Banzels, “valsts uz papīra”, izraisīja nelielu viļņošanos mudžāhidu aprindās, taču drīz vien zaudēja aktualitāti.

Neprasmīga vadība bija tikai viens no Islāma valsts Irākā zaudējumu iemesliem. ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais 2007. gada janvārī — trīs mēnešus pēc Islāma valsts Irākā dibināšanas — izsludināja programmu “Jaunais ceļš uz priekšu”, ko pazīst arī ar nosaukumu “Pieaugums”,[vii] kas izmainīja ASV stratēģiju Irākā un nodrošināja ASV bruņoto spēku skaita pieaugumu. Gada laikā Irākā ieradās gandrīz 30 000 papildu kareivju, kas, pretēji agrākai prezidenta Buša un Irākas premjera Mālikī norunai, tika tieši iesaistīti Irākas drošības problēmu risināšanā.

Tam bija sekmes. ASV bruņoto spēku klātbūtne pieauga laikā, kad Irākā sākās pret mudžāhidiem vērsta iekšējā pretošanās. Tie bija nemieri pret nemierniekiem. Soli pa solim Islāma valsts Irākā jeb, kā to tolaik dēvēja Rietumos, Al Kāida Irākā zaudēja savas pozīcijas un spēkus. Vēlāk, atskatoties uz šo periodu, ASV ģenerālis un bijušais CIP direktors Deivids Petreuss pat varēja ar sajūsmu apgalvot: “Viņi bija piespiesti pie zemes!”[viii]


[1] Dokumenta autors Usmāns bin Abderrahmāns at Tamīmī atzina, ka jaundibinātajai valstij ir būtiski trūkumi: tā nekontrolē lielu teritoriju, tai nav varas monopola, tā nespēj garantēt drošību un kārtību, tai nav pārvaldes kapacitātes, tās vadība nav pietiekami kvalificēta utt. Taču Tamīmī tūliņ piebilda: arī Muhammadam sākumā nekā no tā nebija.

Teroristisko organizāciju pētnieks Braiens Fišmens, komentējot šo dokumentu, raksta: “Tamīmī argumentē, ka Islāma valsti Irākā atšķirībā no Rietumu modernajām valstīm nevar definēt ar konkrētām ģeogrāfiskām robežām, vardarbības monopolu vai birokrātiskas administrācijas pakalpojumiem. Tamīmīprāt, tas būtu aplami attiecībā pret islāmu un globalizāciju. Islāma valsti Irākā veido pseidofeodālas attiecības starp emīru un pakļautajiem, kopēji ideoloģiski mērķi un tiesisko principu īstenošana.” (Fishman, Brian. “Fourth Generation Governance: Sheikh Tamimi defends the Islamic State of Iraq.” Combating Terrorism Center — p. 2)

[i] Dibināšanas paziņojuma tulkojumu skat.: Stratfor. “Translation – Statement of Mujahidin Shura Council on Establishment of ‘Islamic State of Iraq’.” WikiLeaks. February 21, 2013. https://wikileaks.org/gifiles/docs/36/3615824_translation-statement-of-mujahidin-shura-council-on.html

[ii] Par šiem notikumiem skat.: Hazan, D. “Sunni Jihad Groups Rise Up Against Al-Qaeda in Iraq.” Vers. No. 336. MEMRI Inquiry & Analysis Series. 31 March 2007. http://www.memri.org/reports/sunni-jihad-groups-rise-against-al-qaeda-iraq-0

[iii] Bunzel, Cole. From Paper State to Caliphate — p. 20.

[iv] Gadahn, Adam. “Letter from Adam Gadahn.” Combating Terrorism Center. January 2011. https://www.ctc.usma.edu/posts/letter-from-adam-gadahn-english-translation-2

[v] Bin Ladin, Usama. “SOCOM-2012-0000019.” Letters from Abbottabad. Abbottabad, 2010. Par Bin Lādina vēstulēm, kuras sagrāba Abotabādā, skat.: Lahoud, Nelly, Stuart Caudill, Liam Collins, Gabriel Koehler-Derrick, Don Rassler, and Muhammad al-`Ubaydi. Letters from Abbottabad: Bin Ladin Sidelined? New York: Combating Terrorism Center, 2012.

[vi] Bunzel, Cole. From Paper State to Caliphate — p. 22.

[vii] Angļu val. — The New Way Forward un Surge.

[viii] Petraeus, David, interview by Michael Kirk. David Petraeus: “No Substitute” for U.S. Leadership in Iraq, Syria PBS. May 17, 2016.

Al Kāida divu upju zemē

Al Kāida divu upju zemē

Varas vakuums vai vismaz vājums, kas Irākā izveidojās jau pēc pirmajām kara dienām, kā arī pazemojums un aizvainojums, ko stiprināja apziņa, ka “atbrīvotāji” bija neticīgie, radīja sociālo, politisko un administratīvo haosu. Bet tas ir vispiemērotākais brīdis, kad rasties jaunām un radikālām kustībām. Tēlaini izsakoties, nemiera ūdeņi tek tur, kur tiem vieglāk aiztecēt. “Irākas invāzijā gāja bojā vismaz tikpat daudz cilvēku, cik bijušā režīma dēļ. Tā pavēra durvis reliģiskajai tīrīšanai valdošās partijas rindās un izraisīja valstī visaptverošu jucekli. Beigu beigās, lai ieviestu vismaz kaut kādu kārtību, amerikāņu iebrucējiem, izmisuma dzītiem, nācās biedroties ar politisko klanu, ko tie sākumā bija sakāvuši. Tādējādi radās iespēja izvest karaspēku, taču pēc tam sekoja islāmistu sacelšanās. Irākas valsts sagraušana 2003. gadā un 2010. gada karstās vasaras izraisītās politiskās jukas pavēra ceļu Islāma valsts teroristiem 2014. gadā. Izplatīta amerikāņu kļūda ir uzskats, ka brīvība ir valsts varas trūkums,” komentēja Timotijs Snaiders.[i]

Nekārtības un vispārējo neapmierinātību ar skubu izmantoja gan Zarkāvī, gan Al Kāidas vadība, kas pēc ilgstošas un vētrainas kaulēšanās vienojās par darījumu. Proti, 2004. gada 17. oktobrī Zarkāvī beidzot deva uzticības zvērestu Bin Lādinam, savu organizāciju pārsauca par Al Kāidu divu upju zemē jeb vienkārši Al Kāidu Irākā un kļuva par tās emīru.[ii] Tas ir nākamais posms Islāma valsts tapšanā. Lai gan organizācija būtībā palika tā pati, kas iepriekš, līgums un jaunais nosaukums uzdeva jaunus mērķus, noformulēja ambīcijas un noteica statusu. Al Kāida Irākā ir tieša Islāma valsts priekštece.

Līdz tam abas organizācijas bija zaudējušas spozmi. Protams, Al Kāidas īstenotais 11. septembra terorakts vēl bija dzīvā atmiņā, tomēr neko vairāk tā nebija iespējusi. ASV spēki vairāk vai mazāk kontrolēja Afganistānu, un Bin Lādins bija spiests slēpties. Līdz ar to arī Al Kāida nespēja pilnvērtīgi funkcionēt, kur nu vēl sagatavot jaunus, vērienīgus teroraktus. Al Kāida bija kļuvusi par vispārzināmu terorisma zīmolu, Bin Lādins bija mudžāhidu autoritāte un paraugs, tomēr viņa rokas bija sasietas.

Savukārt Zarkāvī bija iestrēdzis Irākā, kur varēja nodarboties ar pretošanās kustības organizēšanu, bet tik ambiciozam cilvēkam kā Zarkāvī tas acīmredzot bija nepietiekami. Lai gan Pauela runa bija pacēlusi Zarkāvī slavas augstumos, nodrošinot ienesīgu atpazīstamību, vismaz sākumā viņam neko dižu paveikt neizdevās. Sākoties ASV bruņoto spēku invāzijai, Zarkāvī nogāja pagrīdē, un lēnām gaisa arī viņa slava.

Tomēr Zarkāvī izdevās atkal nonākt uzmanības centrā — 2004. gada 11. maijā viņa grupējums izplatīja video, kurā tika parādīta ASV pilsoņa Nika Berga noslepkavošana. Videoierakstā redzami pieci melnā tērpušies cilvēki, bet viņiem priekšā oranžā apģērbā (tā ir atsauce uz cietumnieku formastērpiem, ko izmanto ASV) uz zemes atrodas Bergs. Zarkāvī saka runu un pēc tam ar nazi nogriež Bergam galvu. Saprotams, ka šis brutālais akts izraisīja plašu ažiotāžu un satraukumu visā pasaulē. Tagad par Zarkāvī runāja visi, arī Bin Lādins. Tā bija lieliska iespēja — domāja Bin Lādins — atkal kļūt nozīmīgam.

Berga slepkavība iezīmē vēl kādu aspektu ar tālejošām sekām, proti, tas bija viens no pirmajiem gadījumiem, kad slepkavības videoieraksts tika plaši izplatīts ar interneta starpniecību. Ārkārtīgi nežēlīgo eksekūciju tiešsaistē no mājām varēja vērot ikviens — gan miermīlīgie ļautiņi, gan potenciālie ārvalstu rekrūši. Šis video bija jaunās komunikācijas stratēģijas paraugs. Lai gan Zarkāvī dzīves laikā šī prakse nepiedzīvoja uzplaukumu, sēkla bija iesēta. Turpmākajos gados kvalitatīvi uzņemti video ar islāma dziedājumiem — našīdiem — fonā kļuva par normu.

Uzticības zvērests un abpusējā vienošanās, ko aptuveni pusgadu pēc Berga eksekūcijas noslēdza Bin Lādins un Zarkāvī, bija savstarpēji izdevīga. No vienas puses, Zarkāvī bija jāpakļaujas Bin Lādinam, bet no otras — viņš tika iesaistīts “lielajā spēlē”. Zarkāvī ieguvums bija tiesības izmantot visā pasaulē plaši pazīstamo Al Kāidas zīmolu (cik cilvēku zināja par viņa iepriekšējo organizāciju?). Savukārt Bin Lādins ieguva pārstāvniecību Irākā — valstī, kas bija nonākusi uzmanības centrā un kurā tāda mēroga organizācijai kā Al Kāida pienāktos parādīt savu klātbūtni. Pēkšņā draudzība ir skaidrojama arī ar to, ka Bin Lādins vēlējās saglabāt savu titulu “terorists Nr. 1”, bet Zarkāvī vajadzēja oficiālu Bin Lādina svētību, lai stiprinātu savu autoritāti un veicinātu rekrūšu un finansējuma pieplūdumu.[iii]

Bruņojies ar Al Kāidas zīmolu un Bin Lādina vēlību, Zarkāvī sāka īstenot gan savu, gan Al Kāidas uzdevumu. Viņš pats uzskatīja, ka visupirms ir jācīnās ar vistuvāko ienaidnieku, proti, islāma virziena šiisma piekritējiem. Savukārt Al Kāida mudināja uz Irākas gruvešiem veidot Islāma valsti Irākā.


[i] Snyder, Timothy. “Hitler’s world may not be so far away.” The Guardian, 16 September 2015.

[ii] Al-Zarqawi, Abu Musab. “Zarqawi’s Pledge of Allegiance to al-Qaeda: From Mu’asker al-Battar, Issue 21.” Terrorism Monitor (Jamestown Foundation) 2, no. 24 (November 2004).

[iii] Weaver, Mary Anne. “The Short, Violent Life of Abu Musab al-Zarqawi.”

Barakas un madrasas Ēģiptē (2/2)

Kutba panislāmisms

Viens no islāmisma vadošajiem domātājiem, ideologiem un militārā džihāda iedvesmotājiem ir Saijids Kutbs. Kutba dzīves traģēdijā atbalsojās tā pati sadursme, kas bija krustu šķērsu cauraudusi Tuvo Austrumu reģiona jaundzimušās valstis. No vienas puses, Osmaņu impērijas izjukšana kopsolī ar jaundibināto nacionālo veidojumu solījumiem radīja ilūzijas par utopisku nākotni, kurā visdažādākajos veidos atpalikusī arābu sabiedrība galopā auļos uz sekulārisma, industrializācijas un brīvā tirgus leknajām ganībām. Taču, no otras puses, šī “atpalikusī” sabiedrība bija grandiozas kultūras un reliģijas mantiniece. Gan Kutbs, gan Ēģiptes, gan plašākā mērogā arī visa reģiona sabiedrība šaustījās starp jaunās pasaules kārdinājumiem — starp imperiālās Eiropas varas spozmes aicinājumu, industriālisma un kapitālisma plaša patēriņa preču kalniem, amerikāniskās masu kultūras vieglprātīgo lētumu, no vienas puses, un, no otras — agrārās islāmiskās kopienas tradicionālajām vērtībām, kas ilgstoši bija pastāvējušas puslīdz netraucētas un bija pamatīgi ieaudušās Kutba laika sabiedriskās dzīves audeklā.

Kutbu varētu uzskatīt par vienu no galvenajiem politiskā islāma ideologiem un filosofiem. Saņēmis rietumniecisku izglītību, Kutbs lielu dzīves daļu kalpoja Ēģiptes ierēdniecībā, bet plašāku atpazīstamību ieguva ar pastāvošo iekārtu kritizējošām publikācijām. Pirmais pagrieziena punkts viņa dzīvē notika 1948.–1950. gadā, kad viņš devās uz ASV, Kolorado, kur studēja maģistrantūrā. Taču pretēji gaidītajam viņš nekrita Rietumu kapitālisma un liberālisma labumu valgos. Amerikas pieredze Kutbu radikāli mainīja. Viņš vīlās visā rietumnieciskajā un nosliecās viennozīmīgi par labu islāmam. Kutbaprāt, Amerika bija ieslīgusi pilnīgā morālā dekadencē — amerikāņus interesēja tikai materiālie labumi un seksuālā izlaidība, viņu māksla bija primitīva un uzvedība dzīvnieciska. “Un viņi dejoja gramofona skaņas pavadījumā, un deju zāli piepildīja pēdu piesitieni, kārdinošas kājas, rokas apvijušās ap vidukļiem, lūpas piespiedušās pie lūpām, un krūtis piekļāvušās pie krūtīm. Gaisotne bija iekāres pilna,” ceļojuma piezīmēs viņš atminas kādu saviesīgu pasākumu.[i]

Atgriezies no ASV, Kutbs vīlās arī Ēģiptē. Ēģiptes karalis Faruks, valdot britu pavadā, vairāk rūpējās par greznām dzīrēm. Ēģiptes modernizācija noritēja slikti, un tātad, secināja Kutbs, nedz rietumnieciskā modernitāte, nedz kapitālisms, nacionālisms vai sociālisms nebija pieņemami. Labākā alternatīva bija tolaik jau aizliegtā, bet tāpat pastāvošā Musulmaņu brālība, kas uzturēja tādu kā paralēlo valsti — pašorganizēja sabiedriskos pakalpojumus un islāmiski iekrāsotu izglītību. Piecdesmito gadu sākumā viņš pievienojās Brālībai un kļuva par tās aktīvu publicistu. Kā jau iepriekš rakstīts, Musulmaņu brālība Abdunnāsira apvērsumu sākumā uztvēra labvēlīgi, tomēr attiecības ātri vien pasliktinājās, līdz 1954. gadā pilnīgi sabruka. Varas iestādes tvarstīja atentāta rīkotājus, un to nežēlastībā krita arī Kutbs, viņu ieslodzīja un spīdzināja. Tas bija otrais pagrieziena punkts Kutba dzīvē.

Šausminošā spīdzināšana cietumā vēlāk kļuva par leģendām apvītu stāstu, taču skaidrs ir tas, ka tā patiešām mainīja Kutbu. Viņš zaudēja pēdējās tolerances jūtas pret Abdunnāsira nacionālismu un tā līdzskrējējiem. Kutbs sprieda, ka viņa spīdzinātāji, kalpojot Abdunnāsiram, ir atteikušies no Dieva un tātad vairāk nav uzskatāmi par musulmaņiem. Līdz ar to viņi jāizslēdz no islāmticīgo kopienas — ummas.

Takfīr — ekskomunikācija jeb izraidīšana no ticīgo kopienas ir ārkārtīgi nopietns solis ar dramatiskām sekām, jo izraidītajiem tiek atņemta jebkāda tiesiskā aizsardzība, tādējādi viņi faktiski tiek pakļauti nāves briesmām. Tāpēc reliģiskās autoritātes vienmēr ir prasījušas spēcīgus argumentus un nepārprotamas liecības par izraidāmo noziegumiem. Kutbs savu nostāju par šo ārkārtīgi svarīgo aspektu tā arī nekad līdz galam neizskaidroja. Kā raksta islāmisma pētnieks Žils Kepels, tas radīja brīvu vietu vismaz trim dažādām interpretācijām. Radikālāk noskaņotie islāmisti apgalvoja, ka bezdievība kā tāda sērga ir izplatījusies pa visu pasauli visos sabiedrības slāņos. Mērenāk noskaņotie teica, ka izraidīšana attiecas tikai uz augstākajiem varas ešeloniem. Savukārt vairākums, ko pārstāv Musulmaņu brālība, uzskatīja, ka Kutbs domājis alegoriski, bet sabiedrības šķelšanās saprotama garīgi, nevis materiāli. Lai pārvarētu bezdievības laikmetu, brāļu uzdevums ir nevis tiesāt, bet gan sludināt.[ii]

Gandrīz visu atlikušo dzīvi pavadot cietumā, Kutbs sarakstīja divas grāmatas — Korāna komentārus trīsdesmit sējumos “Korāna ēnā” (pabeigti 1965. gadā) un reliģiski politisko manifestu “Ceļaposmi” (1964. g.).[iii] Kutbs rakstīja vienkārši un skaidri, lai plašas masas spētu viņa vēstījumu saprast, un masas patiešām viņā ieklausījās. Kutbs savos darbos runāja par islāma vadošo lomu sabiedrības atjaunotnē. Viņš bija pārliecināts, ka tikai pakļaušanās islāma likumiem var kaut ko vēl glābt.

Viens no ievērojamākajiem Kutba priekšgājējiem un iedvesmotājiem bija pakistāniešu žurnālists, filosofs un garīdznieks, maulānā Abūlaalā Maudūdī, kurš izstrādāja idejas, kā islāmismam piemēroties sava laika — 20. gadsimta — prasībām. Maudūdī dzīvoja un strādāja Pakistānā un savus darbus, arī grāmatu “Džihāds islāmā”, publicēja urdu valodā. Līdzīgi kā Hasans al Bannā un vēlāk Kutbs, Maudūdī iestājās pret nacionālismu un uzskatīja, ka Pakistānas valsts pamatā jābūt islāma teoloģijai. Viņa svarīgākā tēze bija uzskats, ka valsts vienīgais suverēns ir dievs (hākimijas princips). Līdz ar to visi cilvēku mēģinājumi uzurpēt varu ir neislāmiski un tātad nepieļaujami. Viņš uzstāja, ka islāms un politika savā būtībā ir neatdalāmi viens no otra.[iv]

Maudūdī jau 20. gadsimta sākumā uzrunā “Džihāds islāmā” pauda revolucionāri iekrāsotas idejas. Lai gan viņš krasi iestājās pret marksisma un sociālisma idejām, viņa vēstījuma maniere ir tām visnotaļ līdzīga. Runājot islāmiskā valodā, Maudūdī aicināja uz vispasaules revolūciju, kas atšķirībā no ateistiskā marksisma nesīs reliģiskajās dogmās pamatotu sociālo un ekonomisko taisnīgumu.

Viņš uzstāja, ka maldīgu džihāda izpratni Rietumos nosaka divi aizspriedumi, proti, ka islāms ir parasta reliģija un ka musulmaņi ir nācija. Paskaidrojis, ka islāms patiesībā ir nevis tikai “uzskatu un ritu sistēma”, bet gan “revolucionāra ideoloģija un programma, kas tiecas izmainīt sabiedrisko kārtību visā pasaulē”, Maudūdī definē: “Džihāds nozīmē šo revolucionāro cīņu.”[v] Musulmaņu īstenticīgo kopienas revolucionārajiem pūliņiem būtu jānoved pie fundamentālas sociālās un politiskās kārtības nomaiņas visā pasaulē, jo, Maudūdī vārdiem, “Islāms vēlas iznīcināt ikvienu valstisko veidojumu un valdību, kas pretojas islāma ideoloģijai un programmai, neatkarīgi no tās atrašanās vietas un valsts vai nācijas, kas to pārvalda.”[vi]

Kutbs turpināja un izvērsa Maudūdī idejas. Viņa oriģinālākā un ietekmīgākā tēze ir pārliecība, ka mūsdienās islāma pasaule ir atgriezusies džahīlijā — garīgajā stāvoklī pirms islāma rašanās, tātad islāms ir jāievieš no jauna. Gluži kā senatnē, kad arābi pielūdza akmenī kaltus elkus, tagad tie pielūdz citas viltus dievības — Abdunnāsiru, valsti, partiju, sociālismu u.tml. Visu nelaimju cēlonis, domāja kutubisti, ir tas, ka cilvēki ir aizstājuši dieva likumus ar cilvēku likumiem.

Kutba teoloģisko un politoloģisko pārdomu centrā bija jautājums par islāma vietu modernajā sabiedrībā. Viņš rakstīja, ka viens no sava laika islāmticīgo pasaules nelaimju cēloņiem ir eiropeisko vērtību uztiepšana islāmiskai kultūrai. Savukārt šīs vērtības ir atvasināmas no islāmā atzīta pravieša Jēzus maldīgas interpretācijas. Kristīgā teoloģija, izdabājot Romas cēzariem, veica “šizofrēnisku” nošķīrumu starp Cēzara[1] un Dieva valstību, kuras no islāma skatpunkta nav un nevar būt šķirtas. Kristīgās Eiropas viedo vīru centieni it visu nodalīt — sakrālo un profāno, valsti un reliģiju, prātu un dvēseli — ir tikai pastiprinājušies un tādējādi radījuši savdabīgu situāciju. No vienas puses, materiālās un garīgās realitātes nošķiršana ļāva Rietumiem uzplaukt saimnieciski un militāri, bet vienlaikus tas ir arī Eiropas garīgās krīzes cēlonis. Kutbs alka sagraut šo duālistisko pasaules ainu, atsvabināties no Eiropas apgaismības un modernitātes filosofiskā mantojuma, lai atgrieztos pie islāma nepiesārņotās sākotnes, kurā dieva vienotība un veselums netika apšaubīti, jo tas principā nebūtu iespējams. Proti, Kutbs bija pārliecināts, ka savā būtībā islāms nevar būt sekulārs. Diemžēl — Kutbs domāja — musulmaņi, koķetējot ar Rietumiem, to ir aizmirsuši, un tieši tas ir viņu nespēka cēlonis.

Nemitīgi uzsverot dieva suverenitātes principa jeb hākimijas nozīmīgumu, Kutbs nepagurstoši argumentēja, ka vislielākā problēma ir “šizofrēniskais” sekulārisms, ar ko “krustneši un cionisti” vēlas sagraut musulmaņu kopienu, kas jau ir inficējusies ar tādām kaitēm kā individuālisms, demokrātija, materiālisms, visa veida seksuālās savdabības utt. Tomēr pats būtiskākais ir jautājums par reliģiju. Līdzīgi kā pēc trīsdesmit gadiem rakstīja Semjuels Hantingtons, Kutbs brīdināja, ka konflikta pamatproblēma ir reliģiju sadursme. Krustneši un cionisti kā tādi velni vēlas iznīcināt islāmu. Taču karš nav materiāla cīņa par teritorijām. Tas ir — un tā ir attapīga tēze — visupirms garīgs un tiesisks. Rietumu sekulāristi grib islāmu padarīt par “hobiju”, ar ko nodarbojas klusumā, privāti, prom no publikas acīm. Bet, Kutbs saka, islāms ir publisks un politisks. Islāms ir totāls, tas ir visaptverošs no privātās sfēras līdz publiskajai dzīvei. Tātad daļējs islāms nav iespējams. Ir tikai pilnīgs islāms vai arī nekas.

Kutba piedāvātais risinājums ir atgriešanās pie ortodoksāla islāma kā visu lietu kārtības pamata. Tikai tad musulmaņi atgūs zaudēto godu un vietu zem saules. Tiekties uz šo mērķi ir visu musulmaņu pienākums. Tomēr galvenais darbs būs jāuzņemas “avangardam” — īsteni ticīgajai un politiski aktīvajai elitei, kuras cīņa ir džihāds. Kutba interpretācijā džihāds nav tikai iekšēja garīgā izaugsme u.tml. Viņš argumentēja, ka džihāds nebūt nav aizstāvība no ienaidniekiem, un, pat ja tā būtu, vajadzētu pārskatīt jēdzienu “aizstāvība”. Kutbs pavisam pamatoti norādīja, ka stingri teoloģiskā nozīmē islāmu nevar reducēt uz kādu konkrētu teritoriju vai tautu (atšķirībā no, piemēram, jūdaisma). Tātad islāms ir universāls un tam Dieva dēļ ir jāizplatās pa visu pasauli. Atšķirībā no Abdunnāsira panarābisma kā etnisko arābu apvienības panislāmiskā koncepcija nozīmē nevis konkrētas zemes, bet gan islāma reliģijas aizstāvēšanu. Savukārt, kad vienudien tas būtu sekmīgi aizstāvēts, tad būtu jādodas uz citām zemēm “atbrīvot” ļaudis no maldiem un ieviest dieva valdīšanu. Tādējādi, ja nu kāds ateists vai kristietis iedomātos, ka džihādists pret viņu vēršas ar agresiju, tad īstenībā tā būtu šā nelaimīgā cilvēka “aizstāvēšana” no paša maldiem. Kutbs bija līdz sirds dziļumiem pārliecināts, ka šariats ir visu panākumu atslēga. Šariats, viņaprāt, bija brīvība, atsvabināšanās no cilvēku likumiem, jo dieva likumi nav spaidi. Islāmiska valsts, kurā valda šariats, bija Kutba grandiozais, utopiskais projekts.[vii]

Kutba dzīve beidzās karātavās 1966. gada 29. augustā. Neilgi pirms nāvessoda izpildīšanas Abdunnāsirs atskārta, ka miris Kutbs, iespējams, būs bīstamāks nekā dzīvs. Abdunnāsira pārstāvji izteica piedāvājumu, ka, ja Kutbs lūgtu, Abdunnāsirs viņu apžēlotu. Taču Kutbs atteicās. Gluži kā Sokrats atteica Kritonam bēgšanu, arī Kutbs paskaidroja, ka pēc visiem šiem gadiem un vārdiem viņš nedrīkst pēdējā mirklī padoties. Turklāt miris viņš būs tikai spēcīgāks — viņš kļūs par mocekli, kura teiktajā ieklausīsies.[viii]

Kutba vārdos patiešām daudzi ieklausījās, tostarp nākamie teroristisko organizāciju vadītāji un biedri. Kutba idejas par džahīliju un ekskomunikāciju jeb takfīru atstāja paliekošu iespaidu uz radikāli noskaņoto islāmistu aprindām. Ideja, ka musulmaņu sabiedrība patiesībā ir neislāmiska un tātad grēcīga, ka atmoda jāveic šaurai elitei jeb avangardam, ka islāms nav savietojams ar sekulāro nacionālismu — šīs un citas idejas pavēra ceļu terorismam, ko īsteno gan Al Kāida, gan Islāma valsts, gan daudzas citas islāma teroristu organizācijas. Tieši Kutbu var uzskatīt par modernā islāmiskā terorisma pirmo un galveno ideologu.

Vienlaikus Kutba teoloģiskie pārspriedumi parāda kādu nedaudz “aizvainojošu” problēmu. Pols Bērmans trīs dienas pēc Irākas kara sākuma publikācijā par Kutba dzīvi un idejām rakstīja, ka viņš bija “dziļš” filosofs, kas runāja par ļoti nopietnām, filosofiskām dzīves problēmām. Savukārt Rietumu atbilde uz to ir bijusi tukšas runas par “unilaterālismu, multilaterālismu, ieroču inspektoriem, piespiešanu un nepiespiešanu”. “Tā nav atbilde teroristiem,” raksta Bērmans: “Teroristi runā neprātīgi par dziļiem tematiem. Pretterorisma speciālistiem vajadzētu runāt saprātīgi par tikpat dziļiem tematiem.”[ix] Var tikai piekrist Bērmana viedoklim, ka tas būtu filosofu un reliģisko līderu uzdevums. Tomēr šķiet, ka tiem atšķirībā no karadarbības sludinātājiem rakstāmtinte ir izkaltusi. Šajā ziņā Kutbam varētu būt taisnība. Rietumi nudien ir arvien vairāk aizrāvušies ar tīksmināšanos par savu tehnoloģisko varēšanu, morālo pārdrošību un šķietami neizsmeļamo labklājību, savukārt filosofijai, īpaši sociālajai filosofijai, 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā tā īsti nav ko teikt.[2]


[1] Tā ir atsauce uz diezgan pretrunīgi vērtēto un interpretēto jautājumu par kristīgās baznīcas, kopienas un laicīgās varas attiecībām. Strīdu centrā ir fragments no Mateja evaņģēlija, kurā Jēzus saka: “Dodiet cēzaram, kas cēzaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” (Mateja 22:21) Savukārt Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka Poncijam Pilātam: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” (Jāņa 18:36)

[2] Daudzkārt slavētā Džovannas Boradori grāmata “Filosofija terorisma laikos”, kas veltīta 11. septembra terorakta iztirzājumam, ir spilgts piemērs. Grāmatā intervēti divi sava laika izcilākie filosofi — Jirgens Hābermāss un Žaks Deridā, taču gan viens, gan otrs stāstījumu drīzāk velta savu filosofisko teoriju kārtējam izklāstam. Hābermāss nepaguris runā par “komunikatīvo racionalitāti”, terorismu apraksta kā “komunikatīvu pataloģiju” un risinājumu meklē “savstarpējas uzticēšanās atjaunošanā”. Savukārt Deridā saistībā ar terorismu runā par “autoimūniem traucējumiem, kas apdraud pārstāvniecisko demokrātiju”. Lai gan abu kungu filosofiskās idejas neapšaubāmi ir ļoti augstu vērtējamas, tomēr attiecībā uz islāma teroristisko organizāciju ideju, mērķu un jēgas iztirzāšanu ne viens, ne otrs nav kompetents izteikties. Skat.: Borradori, Giovanna. Philosophy in a Time of Terror: Dialogues with Jurgen Habermas and Jacques Derrida.

[i] Qutb, Sayyid. “The America I Have Seen: In the Scale of Human Values.” In America in an Arab Mirror: Images of America in Arabic Travel Literature, 1668 to 9/11 and Beyond, edited by Kamal Abdel-Malek and Mouna El Kahla, translated by Tarek Masoud and Ammar Fakeeh, 9–27. London: Palgrave Macmillan, 2011 — p. 20.

[ii] Kepel, Gilles. Jihad: The Trail of Political Islam — p. 32.

[iii] Qutb, Sayyid. In the Shade of the Qur’an. Translated by Adil Salhi and Ashur Shamis. Vols. I–XVIII. n.d.; Qutb, Sayyid. Milestones. Edited by A. B. al- Mehri. Birmingham: Maktabah Booksellers and publishers, 2006.

[iv] Par Maudūdī idejām un aktīvismu skat.: Kepel, Gilles. Jihad: The Trail of Political Islam — pp. 32–36.

[v] Maududi, Abul A’la. Jihād in Islām. Beirut: The Holy Koran Publishing House, 1980 — p. 5.

[vi] Ibid. — p. 6.

[vii] Par Saijida Kutba dzīvi un idejām skat.: Wright, Lawrence. The Looming Tower: Al Qaeda and the Road to 9/11. New York: Vintage Books, 2007 — pp. 9–37; Breman, Paul. “The Philosopher of Islamic Terror.” The New York Times. March 23, 2003. http://www.nytimes.com/2003/03/23/magazine/the-philosopher-of-islamic-terror.html; Cook, David. “The Jihadists’ Mentor.” In The Theory and Practice of Islamic Terrorism: An Anthology, edited by Marvin Perry and Howard E. Negrin, 23–27. London: Palgrave Macmillan, 2008.

[viii] Wright, Lawrence. The Looming Tower — p. 37.

[ix] Breman, Paul. “The Philosopher of Islamic Terror.”

 

Barakas un madrasas Ēģiptē (1/2)

Barakas un madrasas Ēģiptē (1/2)

Abdunnāsira panarābisms

Arābu pasaules spēka centrs 20. gadsimta piecdesmitajos gados bija Ēģipte, un Ēģiptē valdīja pulkvedis Gamāls Abdunnāsirs (Gamāls Abdels Nāsers). Pie varas viņš nāca 1952. gadā, kad viņa un Mohammeda Nagība vadībā armijas virsnieku grupa sarīkoja valsts apvērsumu un padzina karali Faruku. Četrus gadus pakavējies aizkulisēs, Abdunnāsirs atmeta kautrīgumu un ieņēma Ēģiptes Republikas prezidenta amatu. Līdz ar Abdunnāsira apvērsumu dzima arī mūsdienu Ēģipte.

Abdunnāsira valdīšanas laiks izcēlās ar neredzēta patriotisma un nacionālisma uzplaukumu visupirms Ēģiptē, bet arī plašākā mērogā visu arābu vidū. Abdunnāsirs bija talantīgs politiķis un izcils orators, un viņa personība kļuva par kultu. Ēģiptes politika un arābu nacionālisma kustība saauga ar Abdunnāsira tēlu. Tikmēr 1947. gadā Sīrijā bija radies savs nacionālisma virziens — Arābu sociālistiskās atdzimšanas partija jeb Baas. Partija kā vienots veselums pastāvēja līdz 1963. gadam, kad tā izjuka un sadalījās Irākas un Sīrijas atzaros. Sīrijā tā Asadu dinastijas vadībā darbojas joprojām, bet Irākā tās gals pienāca 2003. gadā. Gan Abdunnāsira politisko orientāciju nāsirismu, gan Baas raksturo izteikts arābu nacionālisma, panarābisma un mērena sociālisma (nevis komunisma) sajaukums. Lai gan Abdunnāsirs un Baas Sīrijā labprāt biedrojās ar PSRS, tās nekļuva atkarīgas. Abu ļoti tuvo politisko strāvojumu programma ietver centienus celt arābu kā nācijas slavu un godu, atsvabināties no bijušā un slēptā veidā esošā koloniālisma, izveidot vienotu arābu valsti, panākt saimniecisko izaugsmi un sociālo taisnīgumu. Politiskā islāma pētnieks Žils Kepels raksta: “Nacionālisti savā varā pārņēma modernās komunikācijas līdzekļus — laikrakstus, grāmatas, radio un televīziju — un lika tiem sludināt tādus no Eiropas apgaismības aizgūtus un pielāgotus ideālus kā brīvība un vienlīdzība. Šis tautas dzimtajā valodā īstenotais emancipācijas projekts ļāva nacionālistiem pagrūst malā reliģiskos līderus un dzīties pēc sekulārajiem mērķiem.”[i] Lai nu kādas bija sekmes, tomēr nevar noliegt, ka tā bija modernizējoša un sekulāra politiskā programma ar mērķi padarīt arābu valstis diženas.

Milzīgu, saviļņojošu popularitāti Abdunnāsiram “uzdāvināja” Lielbritānija un Francija. Abdunnāsirs vēlējās iegādāties Ēģiptes armijai modernus ieročus un vērsās pie ASV, bet, tā kā viņš atteicās solīt, ka nekad tos nevērsīs pret Izraēlu, ASV nepiekrita darījumam. Abdunnāsirs gluži vienkārši vērsās pie PSRS, bet tad rietumvalstis dikti sadusmojās un apturēja finansiālo pabalstu Asuānas aizsprosta būvniecībai. Abdunnāsirs uz to atbildēja, ka nepakļausies imperiālistu spiedienam, un nacionalizēja Suecas kanālu, kas piederēja Lielbritānijai un Francijai. Lielvalstis nosprieda, ka laiks pielikt punktu Abdunnāsira patvaļai un ambīcijām. Lielbritānija un Francija slepus vienojās ar Izraēlu par satriecošu plānu: Izraēla iebruks Ēģiptē un ieņems visu Sīnāja pussalu; tad Lielbritānija un Francija izteiks ultimātu abām valstīm, lai tūliņ pārtrauc karu, rēķinoties, ka ultimātu ignorēs; tad lielvalstis iesūtīs savu armiju, lai “aizsargātu” kanālu. Nosacīti viltīgā operācija sākās 1956. gada 29. oktobrī, un viss noritēja pēc plāna, izņemot vienu lietu, proti, konspiratores savu avantūru nebija saskaņojušas ar ASV, kas par šo izgājienu bija nikna. Viss beidzās ar to, ka iebrucējām bija jāizvācas no Ēģiptes.

Ēģiptes un Abdunnāsira uzvara sajūsmināja arābus, un viņa slava eksplodēja — Abdunnāsirs bija arābu atbrīvotājs un aizstāvis, kas beidzot licis trūkties vecajiem koloniālistiem. Suecas kanāla krīze gan Abdunnāsiru, gan viņa arābu nacionālisma, sociālisma un panarābisma idejas pacēla vēl nebijušos augstumos. Taču konfliktam bija arī citas sekas. Lielbritānijas centienu izgāšanās parādīja, ka impērija, kurā saule nekad nenoriet, pati sāk norietēt. Lauva nevis rēca, bet gan žēli ņaudēja. Nu visiem bija skaidrs, ka jaunais varas centrs ir Vašingtona un ASV būs jāuzņemas “gādība” pār Tuvajiem Austrumiem.

Drīz pienāca arī panarābisma — idejas par vienotas arābu valsts izveidi — kulminācija. Atsaucoties Sīrijas piedāvājumam, 1958. gadā Ēģipte un Sīrija apvienojās vienā valstī un proklamēja Apvienoto Arābu Republiku, kuras prezidents bija Abdunnāsirs. Togad valsts apvērsums notika Irākā, un sākās nopietnas pārrunas par Irākas pievienošanos, taču tā nenotika. Turklāt Abdunnāsirs aktīvi atbalstīja nemiernieku aktivitātes citās valstīs — Jemenā, Jordānijā — cerībā, ka monarhijas kritīs un jaunās, sekulārās, nacionālās valstis iesaistīsies viņa projektā, taču arī tas nenotika. Apvienotās valsts mūžs nebija ilgs, jo jau 1961. gadā Sīrija no apvienības izstājās, tomēr vēl gadus desmit arābu nacionālisms saglabāja prestižu.

Lai gan Abdunnāsirs bija ļoti talantīgs politiķis, viņš nebija izcils saimniekotājs. Sabiedrība no viņa gaidīja vairāk nekā viņš spēja sniegt. Līdz ar to pamazām auga neapmierinātība un viņa personības grandiozā tēla ēnā rūga konkurējošs ideoloģiskais virziens. Ēģiptē rīvējās divi ideoloģiskie virzieni: Abdunnāsirs valdīja pār barakām, bet Musulmaņu brālība un ar to saistīti radikālāki grupējumi — pār madrasām un mošejām.


[i] Kepel, Gilles. Jihad: The Trail of Political Islam — p. 24.